Roberts Oltmens nomira pagājušajā gadā, 20.novembrī, 81 gada vecumā. Vēl tikai iepriekšējā pavasarī viņš svinīgā ceremonijā kāpa uz skatuves, lai saņemtu Oskara statueti. Un teica: „Visu dzīvi es esmu filmējis vienu un to pašu, ļoti garu filmu. Esmu bijis ļoti veiksmīgs, jo nekad neesmu filmējis to, kas mani neinteresētu. Uzņemt filmas ir tas pats, kas celt smilšu pilis. Tu būvē to, bet pēc tam skaties, kā okeāns iznīcina tavu veidojumu.”
Atvairot sajūtu, ka Oskara balva par mūža ieguldījumu bieži vien izrādās priekšvārds nekrologam, Oltmens arī pārsteidza visus ar paziņojumu, ka jau vairāk nekā desmit gadus viņam ir sirds transplants, vēl jaunas sievietes sirds, tāpēc viņš plāno dzīvot vēl vismaz gadus 40. Un ne tikai dzīvot, bet arī šo laiku lietderīgi izmantot. Oltmena nāve daudziem bija liels pārsteigums – viņš aktīvi bija ķēries pie vairākiem jauniem projektiem. Pēc dižā režisora nāves filmas „Kompanjoni” zvaigzne Merila Strīpa atcerējās: „Kad runāju ar viņu pagājušonedēļ, viņš izskatījās tik nepacietīgs par nākotnes plāniem. Mēs plānojām nākamo filmu smiedamies.” Ričards Gīrs: „Nav neviena cita, par kuru es būtu vairāk lepns, jo varēju strādāt ar viņu kopā. Viņš vienlaikus bija gan dziļākais okeāns, gan maigākā spalviņa. Mēs visi viņu tik ļoti mīlējām.”
Nav šaubu – mūžībā aizgājis viens no lieliskākajiem Amerikas sabiedrības portretistiem.
Vēl dzīvam esot, Roberts Oltmens nereti bija kaismīgu strīdu un pat skandālu iemesls. Ļoti neatkarīgs, uzticīgs saviem principiem, godīgs un nesaudzīgs spriedumos – aktieru mīlulis, režisoru paraugs, producentu bieds. Oltmens bija viens no mūslaika kino ietekmīgākajiem un cienītākajiem režisoriem. Viņš drosmīgi eksperimentēja un neiekļāvās nevienā no žanriem. Arī pats salīdzināja savas filmas ar džezu – improvizācijā, to struktūrā, struktūras trūkumā. Oltmena filmu realitātes mozaīka veidojas no rūpīgi piemeklētiem ikdienības fragmentiem.
Meistars nekad nav slēpis savu atrašanos opozīcijā Holivudai. Tomēr pats viņš reiz par to izteicies: „Nē, mēs neesam pretinieki. Viņi pārdod kurpes, bet es taisu cimdus”.
Otra lieta, kas Oltmenu spoži raksturo, ir prasme izveidot izcilus aktieru ansambļus. Pats režisors saka, ka uzskata savu darbu pie filmas par 85 – 90 procentiem padarītu, kas pabeidz aktieru atlasi. Viņš patiesi vienmēr devis aktieriem brīvību improvizēt. Viena no šajā ziņā režisoram visraksturīgākajām ir filma „Gosforda parks”, kas apvieno komēdiju, drāmu un detektīvu. Oltmens te ņem par pamatu standarta, sižetā balstītu kriminālu intrigu un ar brīnišķīgu aktieru palīdzību padara to par šaha spēli ar ļoti rūpīgu raksturu studiju.
Visa sava mūža garumā Roberts Oltmens nezaudēja talantu uzņemt jautras filmas, bet vienlaikus tajās aizskart visnopietnākās problēmas. Jautra, turklāt romantiska ir viņa filma „Doktors T un sievietes” ar Ričardu Gīru galvenajā lomā. Tā ir par veiksmi, par sievietēm un mīlestību uz tām. Mīlestību, kuras var izrādīties pārāk daudz.
Tikai pāris mēnešus pirms Roberta Oltmena nāves iznāca viņa filma „Kompanjoni”, tika uzsākts darbs pie jaunas filmas, kuras uzņemšana bija iecerēta ziemā. Jau toreiz bija zināms, ka šim vīram, kas vada darbu uzņemšanas laukumā, ir ne tikai sirds transplants, bet arī vēža diagnoze. „Kompanjonus” Robertam Oltmenam palīdzēja uzņemt režisors Pols Tomass Andersons, “Magnolijas” autors. Tomēr “Kompanjoni” ir tīrs Oltmens, kurā viņš ir uzticīgs sev līdz galam. Filmai, kas vēsta par vēsta par vienu no Amerikas visslavenākajiem radio šoviem, ir tāds aktieru ansamblis, par kādu var sapņot ikkatrs režisors – Vudijs Harelsons, Tomijs LĪ Džonss, Kevins Klains, Linzija Loena, Merila Strīpa, Lili Tomlina, Virdžīnija Medsena!
Tā ir ļoti aizkustinoša filma, nostalģiska, viena no Oltmena visskaistāk uzņemtajām. Un citastarp filma ir arī par samierināšanos ar beigām – viss, rīt šova vairs nebūs, vairs nav nekā, ko darīt!
Bieži, kad kāda filma kļūst par režisora pēdējo, tā tiek traktēta kā autora testaments. Dažkārt pamatoti, citreiz – nē. Šajā gadījumā, kad filma tik daudz runā par beigām, zaudējumiem un tajā netrūkst sarunu par dzīvi un nāvi, tā patiešām der kā atvadu sveiciens. Paša Oltmena nāve piešķir filmai pavisam citu jēgu un nozīmi.
Nav šaubu – Oltmens patiesībā bija ideālists, sev uzticīgs, viņš cīnījās, lai saglabātu to, kas filmās ir visbrīnišķīgākais: sajūtu, ka uz ekrāna var notikt itin viss. Kā Merila Strīpa un Lili Tomlina, piesakot Oltmenu kā Oskara balvas laureātu, teica: “Jūs aizejat no viņa filmām zinot, ka dzīve – tās ir tik daudzas lietas vienlaikus!”
Roberta Oltmena filmas LNT kanālā:
- otrdien, 6. novembrī plkst. 23.00 romantiska komēdija ar Ričardu Gīru galvenajā lomā „Dakteris T un sievietes“ [Dr. T & the Women. ASV, 2000.g. Galvenajās lomās – Ričards Gīrs un Helēna Hanta];
- otrdien, 13. novembrī, tikumu komēdija/ detektīvfilma “Gosforda parks” [Gosford Park. ASV/ Lielbritānija, 2001.g. Galvenajās lomās – izcilie angļu aktieri Eilīna Etkinsa, Kristīne Skota-Tomase, Maikls Gembons, Helēna Mirena, Megija Smita, Stīvens Frajs, Emīlija Vatsone, Klaivs Ouens, Raiens Filipi];
- otrdien, 20. novembrī – režisora nāves gadadienā, komēdija/ drāma “Kompanjoni” [A Prairie Home Companion. ASV, 2006.g. Galvenajās lomās – Vudijs Harelsons, Merila Strīpa, Tomijs Lī Džonss, Linzija Loena, Kevins Klains, Virdžīnija Medsena, Lili Tomlina]
