„Jānis Ziemeļnieks – es eju bojā, iekārodams tevi...”

Slimība glābj no dienesta Sarkanajā armijā, kur viņu iesauc 1919.gadā, pēc mēneša, ko nodienējis Pleskavā un Rēzeknē, viņš dodas uz Rīgu, kur kā eksternis nolicis vidusskolas gala eksāmenu, strādā Izglītības ministrijas Mākslas departamentā, iesaistās Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā, ir laikraksta "Jaunākās Ziņas" un žurnāla "Atpūta" redakcijas darbinieks.

Ziemeļnieka dzīves laikā izdoti četri viņa dzejas krājumi – "Aizejošais", "Nezināmai" (abi 1923), "Skūpsts" (1928), "Naktis" (1929, kas iegūst Kultūras fonda balvu). Viņš rakstījis arī prozu, atsevišķus humoristiskus dzejojumus žurnālu pēdējām lappusēm. Atkarība no opija, kas radusies, cenšoties pārvarēt neizārstējamās slimības radītās sāpes, saasina slimīgu greizsirdību un vajāšanas māniju, kas izposta jebkuras attiecības, pielūdzēju un apjūsmotāju pievilcīgajam puisim netrūkst, taču smagie dzīves apstākļi, vientulība un bezcerības sajūta veic savu. Nepilnu 33 gadu vecumā, viņš naktī no 17. uz 18. jūliju apzināti pārdozē opiju, iedzerot 30 gramus tinktūras.

Šis ir bīstami īss biogrāfijas kopsavilkums, prasti tas apjoms, kas iekļauts skolas programmā, taču fakti, skaitļi un dzejas krājumu nosaukumi ne tuvu nevar iedot sajūtu par dzejnieku pašu, viņa laiku un dzeju.

Lai iedotu „dzejas sajūtu” visu novembri Jāņa Akuratera mājā-muzejā visu notiks izstāde-akcija „Jānis Ziemeļnieks – es eju bojā, iekārodams tevi...”, kuras laikā šī pasākuma ieceres autors, režisors Viktors Jansons lasa un komentē Ziemeļnieka dzeju, palēnām ievedot klausītājus viņa dzejas pasaulē un tēlos. Pie klavierēm sēdies Juris Kulakovs, kurš izpilda īpaši šim pasākumam sarakstītās dziesmas ar vienojošu nosaukumu – „Ētera odējs”. Telpas noformējuma autors ir jauns mākslinieks – Some 1.

Rudens vakarā tuvojos Akuratera mājai, gaidot ierasto koka izstaroto siltumu, kas parasti valda šajā trīsdesmitajos gados celtajā ēkā. Atveras ārdurvis, mājīga smarža, bet paveroties apkārt atklājas gluži cita aina, kā varētu gaidīt. Viesistaba ar koka paneļiem tagad viscaur klāta ar caurspīdīgu plēvi, pārklāts pilnīgi viss, sienas, gleznas, logi, pat Zaļkalna darinātais mājastēva krūšutēls tajā ietīts, pa durvīm ieplūstot vēja pūsmai, plēve pie griestiem uzpūšas kā buras un klusi nočaukst. Plēves nopūstas melnām svešādām zīmēm. Centrā zelta vanna, virs tās ķēdē iekārts mētelis (ka vēlāk uzzinu, tad ierecēts, ka tas turpmāk izmircis, klusi, pa pilei krītot vannā, skaitīs savu laiku).

Viss tik tikko kā sācies. Pustumsa, deg pāris prožektoru, gaisma krīt uz plēves neapklāto pianīnu, uz vīna pudelēm, hūtēm, kas met kūkumus uz krēsla un tiem dažiem, kas sanākuši, šoreiz tās visas ir jaunas meitenes. Tas būtu tik raksturīgi trīsdesmitajiem gadiem, šī dzejnieka auditorija, lasītājas.

Balss amplitūda no gandrīz kliedziena līdz aizsmakumam, čukstam. Mūzikas amplitūda – bez ierobežojumiem.

Par sievietēm, par kaislību, kura stiprāka par pašu. Ne reiz vien esmu lasījusi Ziemeļnieka dzeju un manā izpratnē viņš vienmēr tika rindots plauktiņā „tipiskie divdesmito gadu autori”, kuru pasaules uztveri veido pēckara vilšanās, rūgtums, dzejnieka – melanholiķa, cietēja tēls (kā nu kuram tolaik, vairāk vai mazāk pamatots) un neiztrūkstoši – pašnāvība, kas tolaik bija teju vai modes kliedziens. Tomēr ir nianses, kuras mūzika atklāj citā veidolā, piešķirot vārdam jaunu matēriju, jaunu saturu, jāatzīst daudzi dzejoļi, gan šķietami zināmi, gan pirmoreiz dzirdēti, man kļuva par atklājumu. Tāpat kā fakti par dzejas tēliem. Piemēram, tas, ka kaislība pret opiju, dzejā atklājas ļoti konkrētā un nolasāmā veidā, proti, uzruna „Jūs”, „Tu” dzejā attiecināta uz sievieti, taču „tu”, lielākoties uz opiju, taču abos gadījumos, dzejas rindas rakstītas it kā sievieti uzrunājot. Nevaldāms temperaments un dzeja, kurā tiek meklēti attaisnojumi dzīvei un sāpēm, kurā skan pārmetumi gan mātei, gan Dievam, jautājumi, uz kuriem netiek saņemtas atbildes.

Patiesībā, nepareizi būtu saukt to par izrādi vai lasījumu. Tā ir saruna, kas balstās uz konkrēta brīža sajūtu, auditoriju, kas variējas no vecākām kundzēm, kurām Ziemeļnieka dzeja ir jaunības un atmiņu albūmu lappuses, līdz skolēniem, kam priekšstats par dzejnieku no sausu faktu krājuma, zem attiecīga virsraksta, jāpārvērš par reāli eksistējušu cilvēku. Un ne jau tikai par dzeju. Tās ir paralēles ar citiem notikumiem, tās ir tīri subjektīvas asociācijas, atsevišķi biogrāfijas fakti, kas saplūst.

Tad jau stāsts par Ziemeļnieka pēdējo dienu, izmisīgajiem devas meklējumiem, kad negaidīta bija ne vien naudas iegūšana, ko aizdeva kāda izdevuma sekretāre, bet arī fakts, ka tomēr to izdevās iegādāties (visās Rīgas 40 aptiekās jau Ziemeļnieks bija pazīstams un arī viltotas receptes neviens vairs nepieņēma) pie kāda jauna nomales aptiekas darbinieka. Dažas sagadīšanās vai likumsakarības, kas zina.

Uz atvadām divām meitenēm glāzītē, no tā laika pudelītes, tiek iemērīta zīmīgā deva, 30 grami „opija”, citi tiek pacienāti magoņu cepumiem.

Tā nu gadās, ka pēc pasākuma palieku vēl apaļu stundu, runājot un uzklausot, negribas saraut radušos sajūtu. Arī pašam pasākuma veidotājam Viktoram Jansonam lasītā dzeja bijusi atklājums, jo tā nu sanācis, ka šī sastapšanās ar Ziemeļnieku arī viņam pašam ir pirmā. Tas ir kārtējais stāsts ar lietām, kas nerodas mākslīgi, bet atnāk pašas un laikā. Uzzinu, ka hūtes, kas izmantotas šai vakarā patiesi ir vienas no retajām lietām, kas saglabājušās pēc dzejnieka nāves, ir nedaudzi rokraksti, fotogrāfijas, tas faktiski viss. Dzejniekam nav sava muzeja, taču ne velti lasījums notiek Akuratera muzejā, savulaik tieši viņš bijis viens no tiem, kas rūpējies par jaunajiem dzejniekiem. Līdzīgi arī Rainis nav liedzis atbalstu, smaidu gan raisa kāda Rainim tipiska rīcība – Ziemeļnieka dāvinātais krājums tā arī palicis neatgrieztām lapām, jo Rainis, kā zināms, vienmēr jutās kompetents runāt par citiem autoriem, taču lasīt svešu dzeju vairījās.

Pārfrāzējot domu, ka dzejnieks radījis dzeju smaki griežot savu pasauli ar skalpeli, gribas teikt, kas šis vakars bija tieši tāds – ass un mazliet reibinošs, tāds, kas iešķeļ nervu galus. Sarkanvīna glāze uz zelta vannas malas. Tik tikko noturas. Līdz sāpēm skaisti.