Par sevi Gatis Mārtiņš Bezdelīga stāsta: „Vienmēr esmu gribējis gleznot. Šī doma ir dīdījusies pa iekšu un nav devusi man mieru. Reizēm tā ir noraidīta, jo nav laika un nav piemērots brīdis. Vai arī attur doma, ka es jau nespēšu gleznot tā kā to dara profesionāļi. Un ko tad ļaudis teiks?
Šīs saites ir turējušas spārnus sasietus. Tā mēs bieži rīkojamies. Ainars Mielavs dzied, ka visbiežākais pasaules notikums ir izplest spārnus, bet neaizlidot. Tikai tad atnāk laiks, kad nevari samierināties ar tām saitēm un verdziski paklausīt tām.
Šī izstāde ir sev un citiem liecība par uzdrīkstēšanos. Tas ir galvenais šīs izstādes realizēšanas pamudinājums.
Ar laiku mēs it kā kļūstam gudrāki. Vai tādēļ, ka mums ir vairāk informācijas, zināšanu? Nedomāju. Tik tad, kad spējam iegūt nabadzības tikumu jeb atteikties no visa liekā, iesākas gudrības laikmets mūsu dzīvē, iekrājot gudrību un viedumu.
To arī saucam par gaismu. Gaisma ir galvenā. Bez gaismas nav nekā, tikai nāve. Dievs radīja gaismu, tā ir ļoti svarīga, tāpat kā dzīvība. Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, kas ir Gaisma. Gaisma atspīdēja tumsībā dēļ mums. Tā ir svarīga visās dzīves jomās – dvēselē un visās tās izpausmēs.
Glezniecībā līdzīgi kā dzīvē gaisma ir galvenā. Arī fotogrāfija ir kā zīmēšana ar gaismu. Gleznotājs Aleksandrs Ņekrasovs, mans skolotājs no Sanktpēterburgas, kādreiz kaismīgi runāja par gaismu, kas ir visbūtiskākais gleznās. Viņš darbojās ar saviem dēlīšiem, kuros ir attēlots Pasludināšanas notikums: Eņģelis Gabriēls apmeklē Vissvētāko Jaunavu Mariju un vēstī, ka viņa būs Pestītāja Māte. Bija palikuši tikai eņģeļa un Vissvētākās Jaunavas Marijas veidoli kā ēnas, bet centrā - gaisma. Tur vairs nebija svarīgs ne eņģelis, ne Jaunava Marija, bet gan Dieva gaisma, kas šajā notikumā atspīdēja pasaulē, tik nepārprotami un neatvairāmi. Viss liekais bija pazudis, viss, kas traucē atspīdēt gaismai pilnībā.
Mūsu katra dzīvē lai gaisma paliek arvien lielāka, varenāka, neatvairāmāka.
Lai mēs paši spētu kļūt par Dieva gaismu".
G. M. Bezdelīga glezno ainavas. Tajās tvertais ir pavisam ikdienišķu vietu dzīvošana uz audekla un krāsās pausts viņa paša iekšējs redzējums par pasaules vienreizību tās vienkāršībā un šīs vienkāršības neatkārtojamo vienreizību.
Bet izstādes neparastais nosaukums vien liecina par priestera dzīves būtību, kad atpūtai un gleznošanai iespējams atvēlēt tik vienu nedēļas dienu. Prāvestam tā ir otrdiena.
Publicitātes foto, G. M Bezdelīga. Žemaišu ceļš. 2010.