Džigsovs un viņa mācekle Amanda ir miruši. Uzzinot par detektīva Kerija nāvi, FIB aģenti ierodas nozieguma vietā, lai palīdzētu pieredzējušajam detektīvam Hofmanam un viņa kolēģiem tikt galā ar lamatām, ko Džigsovs aiz sevis atstājis. Taču pavisam drīz ātrās reaģēšanas vienības aģenti nokļūst maniaka nāvējošajā spēlē. Tagad viņiem ir tikai 90 minūtes, lai izvairītos no visbaisākajām lamatām. Pretējā gadījumā viņus gaida briesmīga nāve...
Recenzija:
Maniaka domāšanas veids, motīvi un rīcība bieži vien ir bijis pamatā daudziem tā saucamajiem psiholoģiskajiem trilleriem - šausmu filmām. Kā labs kino piemērs kalpo filmu sērijas par Hannibalu Lekteru un maniaku no šogad izrādītās Deivida Finča filmas "Zodiaks". Dažādās spēlītes ar cilvēku prātiem un ķermeņiem liek reizē šausmināties un apbrīnot maniaku. Līdzīgu stratēģiju izmanto arī „Zāģa” veidotāji.
Šīs filmas maniaks Džigsovs rada līdz detaļām izplānotu vidi, kurā upuriem kā laboratorijas žurkām ir jārisina viņa dotās mīklas un uzdevumi. Lai izdzīvotu, upuriem ir jānogalina cīņu biedri vai arī jāiziet cauri n-tajiem elles priekškambariem ciešot sāpes. Lieki teikt, ka izdzīvošanas procents šo spēļu statistikas rādītājos nav visai augsts. Džigsovs, pēc aicinājuma inženieris būdams, konstruē dažādas mehāniskas ierīces un uzpariktes, kas ir ļoti "sāpīgas", ja mīklu risināšana nenotiek tik naski kā gribētos.
Manuprāt, idejas, kas stāv aiz „Zāģa” pirmajām daļām, ir visai auglīgas un nebūt ne tik sliktas, bet nav nekāds jaunums, ka sākotnējo koncentrātu vēlāk izšķīdina un iebaro faniem pirmās daļas panākumu dēļ. Ja pirmā un otrā daļa vēl spēj vēl uzburt pirmās panākumu ilūziju, tad šī, ceturtā „Zāģa” daļa ir visai apšaubāms pasākums.
„Zāģis IV” liekas tāds pavirši samālēts produkts ar retrospektīvu piesitienu un visur esošo sajūtu, ka tas kārtējo reizi notiek kaut kādu līgumu dēļ. Protams, nekalt dzelzi, kamēr tā vēl ir karsta, būtu milzīga kļūda, it sevišķi ņemot vērā „Zāģa” kases ienākumu rādītājus, bet no tā ievērojami cieš kvalitāte un vispār filmas jēga.
Ceturtajā daļa tiek apcerēts paveiktais un gabaliņu pa gabaliņam tiek ieskicēts maniaka stāsts. Kā jau tas nereti gadās, tad reti kad kaut kas tāds notiek tāpat vien, prieka pēc. Jābūt kādai traumai, sāpei, izskaidrojumam, kas stāv aiz visiem slepkavnieka briesmu darbiem. Šķiet, dzimis sadists, kas nogalina tāpat vien, ir pārāk nevēlams galvenā varoņa statusam. Tad nu tiek uzburts visai banāls stāstiņš par šiem iemesliem.
Zīmīgi, ka viss jēgas uzvalciņš un sižets izskatās pēc nevajadzīgas dekorācijas, jo psiholoģiskās spēlītes te neviens nespēlē. Viss ir novests līdz fizikālajām darbībām un pārējais tikai aizpilda tukšumu no vienas asiņu pilnās ainas līdz nākamajai. Galvenā varoņa tēls ir līdzīgs Hannibala Lektera tipāžam, bet lielā atšķirība ir tajā, ka Hannibala sērijās patiešām darbojas arī citi šausmas rosinoši faktori, ne tikai anatomijas amatierisms. Tā ir lieta, kas, manuprāt, šeit pamatīgi pietrūkst un, ja arī apmeklētāji dodas uz filmu tieši asiņaino skatu dēļ, tad diez vai ieraudzīs ko šokējoši jaunu, jo viss jau ir paveikts. Ar to arī „Zāģa” projekts varētu pielikt punktu, bet zemā aizkadra balss draudīgi vēsta, ka spēlītes tikai tagad sākas...
Tādas filmas kā „Zāģis” vai „Hostelis” liek aizdomāties - pa kuru laiku ir legalizēts tā saucamais torture porn, jo, šķiet, pastāv visāda veida ierobežojumi, kad runa ir par lielāku un mazāku kailumu, bet uz līķu izķidāšanu un dzīvu cilvēku mocību inscinēšanu, šķiet, ierobežojumi neattiecas. Amizanti, ka pornogrāfija ir interneta trafika noslogojuma vaininiece Nr.1 un „Zāģa” daļu kases rādītāji liecina, ka interese par cilvēku uzšķēršanu, spīdzināšanu un tamlīdzīgām darbībām neatpaliek. Bet tā jau laikam ir bijis vienmēr un tas nav tikai mūsdienu fenomens, jo, kā zināms, viduslaikos nebija lielāka prieka priekš vienkāršās tautas kā pulcēties baros un vērot sadedzināšanu uz sārta vai saraustīšanu uz moku rata.
Lomās: Tobin Bell, Lyriq Bent, Costas Mandylor, Scott Patterson, Angus Macfadyen, Justin Louis
Režisors: Darren Lynn Bousman
Mājas lapa: http://movies.break.com/saw4
