Dubultnieka jeb doppelganger arhetips kā personāža raksturošanas un interpretācijas līdzeklis sakņojas literatūras tradīcijās. Traktējot šo tēlu plašāk kā konfliktu starp instinktu un pienākumu, apziņas racionalitāti un zemapziņas iracionālismu, iespējams izdarīt vispārīgākus secinājumus par personāža raksturošanas un strukturēšanas principiem, kas vieno atšķirīgu režisoru darbus. Šāda arhetipiska struktūra veido tos kino valodas elementus, kas ļauj nodrošināt kino vēstījuma divus līmeņus (atsaucoties uz Mišela Rifatēra divu līmeņu teksta nolasīšanu): stāsts, ko mēs noskatāmies, ir tikai virspusējais, vizuālais jeb ikoniskais vēstījuma slānis, bet naratīvā ietvertā dziļākā struktūra (šajā gadījumā dubultnieka tēls) var ļaut kino valodai „runāt" arī abstraktā līmenī. Šis ir viens no centrālajiem jautājumiem, ko lekciju ciklā plānots aplūkot, kaut arī viennozīmīgu secinājumu nav iespējams izdarīt.
II lekcija.
Amorfā identitāte. Ķermenis un patība.
Identitāte tiek aplūkota kā dinamiska kategorija, kā, piemēram, Mikelandželo Antonioni filmā „Profesija: reportieris" (jeb „Pasažieris", 1975), kuras galvenais varonis nolemj mainīt savu identitāti, vai Ingmara Bergmana filmā „Persona" (1966), kur divu sieviešu tēli saplūst vienā personā. Tiks izmantoti arī piemēri no Darena Aranovska filmām „Strūklaka" (2006) un „Melnais gulbis" (2010).
Ieeja: Ls 3
Studentiem: Ls 2.10
Abonements 5 lekcijām: Ls 10
Ziņa publicēta sadarbībā ar kinokino.lv.
Publicitātes foto, kards no filmas "Melnais gulbis"
