Dubultnieka jeb doppelganger arhetips kā personāža raksturošanas un interpretācijas līdzeklis sakņojas literatūras tradīcijās. Traktējot šo tēlu plašāk kā konfliktu starp instinktu un pienākumu, apziņas racionalitāti un zemapziņas iracionālismu, iespējams izdarīt vispārīgākus secinājumus par personāža raksturošanas un strukturēšanas principiem, kas vieno atšķirīgu režisoru darbus. Šāda arhetipiska struktūra veido tos kino valodas elementus, kas ļauj nodrošināt kino vēstījuma divus līmeņus (atsaucoties uz Mišela Rifatēra divu līmeņu teksta nolasīšanu): stāsts, ko mēs noskatāmies, ir tikai virspusējais, vizuālais jeb ikoniskais vēstījuma slānis, bet naratīvā ietvertā dziļākā struktūra (šajā gadījumā dubultnieka tēls) var ļaut kino valodai „runāt" arī abstraktā līmenī. Šis ir viens no centrālajiem jautājumiem, ko lekciju ciklā plānots aplūkot, kaut arī viennozīmīgu secinājumu nav iespējams izdarīt.
III lekcija.
Iekāres projekcijas un identifikācija.
Divi Džozefa Louzija filmas „Sulainis" (1963) galvenie varoņi, saimnieks un sulainis, pakāpeniski samainās ar lomām. Savukārt Luisa Bunjuela filmā „Tas neskaidrais iekāres objekts" (1977) pavedinātājas un jaunavas tēls (netieši atsaucoties uz Marčello sacīti Klaudijai Kardinālei Fellini filmā „8 ½") tiek dramatizēts, divām aktrisēm spēlējot vienas varones lomu. Tiks aplūkoti arī piemēri no Sallijas Poteres filmas „Orlando" (1992).
Ieejas maksa: Ls 3, studentiem: Ls 2.10, abonements 4 lekcijām: Ls 8.