Izstādē „Dabas kodi" aplūkojamās ainavas nav konkrētas vietas tēlojumi, bet gan iekšēji pārdzīvotā un redzētā sintēze, kas transformējusies uz audekla. Tajās ir redzami kalni, kas var atrasties jebkur, bet koku kodi ir reference par aizvadīto ziemu. Koku zaru smalkās līnijas māksliniece attēlojusi kā tīklu, kas sazarojas vairākos smalku līniju rakstos, it kā saturēdami nedekodējamu informāciju. Gleznu faktūru veido vairāki krāsu slāņi kā arheoloģija, kurā katrs nākamais slānis vēsta par citu pieredzi. Kristīne Kvitka koptoni darbos risina aizvien niansētāk, liekot iedziļināties katras nokrāsas pārejās, atstājot sajūtu gammu par refleksijās ieslēgtiem dabas skatiem. Šī personālizstāde ir kārtējais pierādījums mākslinieces nepārtrauktiem pašizteiksmes meklējumiem, ar katru izstādi piedāvājot skatītājam ciklu kā jaunu stāstu.
Kristīne Kvitka stāsta: „Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nav lieliskāka un tajā pašā laikā vienkāršāka, pieejamāka iedvesmas avota par dabu – tur var atrast visu... jāmāk tikai saskatīt. Manas ainavas ir kā senu ceļojumu atmiņas, tādas, kas atgriežas nejauši un vienmēr liekas tik skaistas. Tajās katrs pakalns ir kā simbols, upes ūdens dzidrs, zvaigznes spožas un krāsainas spīd arī pusdienas laikā. Zemi var klāt spīdīgs sniegs, bet koki vēlas citu gadalaiku un paši sevi izrotā ar sārtām, caurspīdīgām lapām.
Skatoties dabā, atklāju priekš sevis aizvien jaunas likumsakarības, kā grāmatā izlasu šīs pasaules noteikumus. Visas lietas tajā ir pakārtotas viena otrai un ,sekojot noteiktam ritmam, proporcijas veidojas harmoniskas un sabalansētas. Saprotu, ka pietiek vien vērīgi paskatīties, lai iegūtu neizsmeļamu materiālu darbam. Gleznojot dabu, es nekopēju to, bet atlasu man noderīgāko un saistošāko, būvējot ainavu slāni pa slānim. Dabas elementi, sajaucoties ar eļļas krāsām, veido pilnīgi jaunu, neredzētu vielu. Zināšanām, apvienojoties ar iztēli, rodas iepriekš neizjusta atmosfēra. Pakārtoju lietas savai gribai, radu jaunu pasauli. Un neviens nevar iebilst, jo tā taču ir redzama manās gleznās."
Var teikt, ka gleznotāja Kristīne Kvitka (1983) visu savu laiku ir veltījusi vizuālajai mākslai. Jau agrā bērnībā viens no viņas brīvā laika pavadīšanas veidiem bija zīmēšana, tādēļ vecāki mazo meiteni aizveda uz zīmēšanas pulciņu Pionieru pilī (tag. Skolēnu pils). Divus gadus gleznotāja mācījās Rīgas Centra Rajona Daiļamatniecības pamatskolā (1994 - 1995) un tad nomainīja mācību iestādi, turpinot savu izgliītību Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (1995 – 2003) un absolvējot to ar diplomdarbu „Melanholija" (vad. Aija Jurjāne). Izrietoši no iepriekšējās iegūtās izglītības un pieredzes kā loģisks turpinājums bija iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā, Gleznošanas apakšnozarē.
Daba un tās elementi, pilsētvide vienmēr nonākusi gleznotājas Kristīnes Kvitkas uzmanības lokā. Gluži kā ar novērotāja acīm, viņa ataino vietas, kas viņā atstājušas neizdzēšamu iespaidu, bet cilvēku atstājot ārpus gleznas audekla. Vēl bakalaura studiju ietvaros Latvijas Mākslas akadēmijā (2003 – 2007) māksliniece savā daiļradē „atklāja" klusās dabas žanru, risinot to brīvā, pastozā triepienā, it kā tā ekspresiju pārmantojot no Vincenta van Goga. Būtisks pavērsiens viņas daiļradē bija četru mēnešu studijas Lečes Mākslas akadēmijā, Itālijā (2006/2007), pēc kurām Kristīne Kvitka aizstāvēja bakalaura darbu „Negramaro" (vad. Uno Daņiļevskis). Tas bija veltīts Apūlijas reģiona ainavām, gleznās akcentējot gaismas un ēnas formālās kvalitātes, atstājot sajūtu par Vidusjūras reģiona klātbūtni.
Ainavas tika „piemirstas" un tapa nākamais cikls, kas tika veltīts itāļu virtuves klusajām dabām – nomedītiem sudrabfazāniem, traukiem un sienām kā pašvērtīgiem tēliem, kas stāsta savu pieredzi un bija aplūkojami izstādes „Klusie nostāsti" (2008) ietvaros. Mākslinieces eksperimenta „objekts" bija gleznu faktūras, kas tika uzziesta biezā slānī un kasītas nost, panākot savdabīgu, telpisku risinājumu. Šī cikla darbos no spilgtajiem krāsu kontrastiem viņa pamazām attālinājās, tajos vienīgi saglabājot sarkano krāsu kā akcentus. Putni un trauki palika „karājoties" pie sienām, kamēr māksliniece palika uzticīga suverēniem sienu traktējumiem, to kā galveno tēmu iemiesojot arīdzan savā maģistrantūras darbā „Murales" (vad. Aleksejs Naumovs) (2010).
"Wheels and Pictures"
Tālr.: 67 280 924
e-pasts: info@wheelsandpictures.lv pasts:kristinekvitka@inbox.lv
www.wheelsandpictures.lv
