Francija paliek Francija. Tā vienmēr lepojusies ar saviem futbola spēlētajiem un viņu bravūrīgo dabu, misionāriem Okeānijas plašumos un apgaismības laikmeta filozofiem. Tomēr, lai arī cik liels meistars tu arī būtu, cik liels etnogrāfs vai humānists, tomēr mēs visi reiz nonākam nekonkrētā, apjukuma stadijā, kuru sauc par jaunību.
Vladislava Nastavševa režisētais Davenporta darbs stāsta par diviem jaunekļiem – gandrīz sešpadsmit gadus veco, junioru komandas talantīgo, bet nenobriedušo kapteini Peronī (Toms Auniņš) un divdesmit četrgadīgo senioru, pussargu Robinē (Jurijs Djakonovs) un par diviem padzīvojušiem kungiem, kuru parādīšanās izrādē notiek ar ieraksta palīdzību. Iekārta garā, lokanā, makšķeres tipa kātā, skanda bez koka kastes atgādina vecu, mazu stadiona skaļruni, kurš izdveš ne tikai ierakstītos Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa dialogus, bet arī meža putnu skaņas.
Abi, diezgan lecīgie jaunekļi, kā par nelaimi, sastopas, atpūšoties no spēles. Tieši pirmās izrādes desmit minūtes prātā atstāj neizdzēšamas pēdas – skanot Edgara Rubeņa iespēlētajai, paša Vladislava sakomponētajai romancei, zēni klusējot saģērbjas, mazgājas un gatavojas spēlei ar Žana Vigo cienīgu poētiskā reālisma vēzienu. Gandrīz kā filmā "Nulle uzvedībā" (Zéro de conduite; 1934), kur, pretēji alkām no truluma pēc civilizācijas un brīvības, skolas zēni kā mazi mežonēni pastāvīgi tiek ielikti statiskā mēmā kino kadra būrī. Tomēr, gan filmā, gan izrādē tas tāpat tiek dinamiski un procesuāli piepildīts.
Neskatoties uz lielo vecuma atšķirību un sabiedrības definētā puiciskā dzīvesveida un principu slogu, jaunie futbolisti, par spīti spēka pilnbriedam un maksimālismam, tomēr ik pa mirklim nonāk uz vienas apziņas taisnes. Bet citādi - Robinē regulāri mēģina nodibināt kārtību hierarhijā, sēžot kā gailis uz skapjaugšas, kamēr Peronī, mazais gailis, sēdēdams uz ķeblīša, pretojas kā pamatskolnieks – ar vēl nenobriedušiem argumentiem un pienu aiz lūpām. Šajā gadījumā – apelsīnu miziņām, jo tās, lūk, viņaprāt, auglī ir visgaršīgākās.
Šī augļa kults šķiet kā vīrišķības trūkuma simbols, kā pieņemts apzīmējums mītu veidošanai. Kamēr meitenes vienmēr ir sūkājušas citronu un vienmēr sūkās, tikmēr mērķtiecīgam jaunskungam vairs nepieklājas nodarboties ar piena dzeršanu, apelsīnu lobīšanu un miziņu mešanu izlietnē. To nomaina milzīga ādas plecu soma ar maizes kukuli, vienmēr tīrām zeķēm un pieredzējušu apakšveļu, kā arī interese par sievietēm.
Hemingveja tipa robustais, nedaudz maskulīnais, bet godīgais un pieticīgais Robinē tēls, kurš, kā redzams Davenporta darbā, audzis no Frensisa Makombera laikiem līdz pat slavas zenītam sešdesmitajos gados Padomju savienībā. Līdz Vladimiram Visockim un viņa nepieklājīgajam patiesumam kā populārākajiem no tā laika tipāžiem. Tomēr, izrādes vidū, skatītājam ir iespēja pieredzēt pavērsienu, kas apgāž publikas gaidīto. Pretēji puisim, kuram vajadzētu domāt vienīgi par citronu sūkājošām meitenēm, izrādes Robinē alkst citas tuvības, kuru viņš nespēj atzīt un tai pretoties. Tāpēc atkal izlaužas trulais, robustais Hemingveja vīrietis, un Robinē iegūst alkstošos tuvības mirkļus, izpildoties tīri smagnējā, praktiskā vai pat vardarbīgā veidā.
Paralēli abi kungi jeb Znotiņš un viņa vecais draugs Daudziņš skaļrunī veido dialogu par mītu radīšanu un to, kādam jābūt indivīdam, lai parasts elements primitīvisma ietekmē tā acīs pārvērstos pielūgsmes objektā. "Viss, mon cher Lucien, ir fikcija, ko mēs esam izdomājuši, lai papildinātu dabu." Par simbolismu, fetišismu un arī totēmismu Jaunkaledonijā vai Dienvidamerikā vai, pavisam vienkārši, Eiropā. Par to, ka, lai valdītu kaut mazākā kārtība, no vispārinātiem apzīmējumiem jāpievēršas dziļākai semiotikas izpētei, bet, lai cilvēks iegūtu "lietu dabu", nepietiek ar beznosacījuma apzīmējumiem, Jāizprot, kā tie radušies un kāpēc. "Loģika iespraucas starp lietām, apvienojas vai nošķiras no tām". Tomēr, apdomājot kādu Einšteina pieminēto frāzi – tas varētu būt arī cilvēces lielākais ļaunums apzināties, ka viss ir aptverams.
"Kamēr vienā parka pusē vecie filozofi diskutē par primitīvismu, tikmēr otrā primitīvie diskutē par filozofiju" (Andre Furlani; Guy Davenport: Postmodern and after; 2007). Precīzāk, tieši Robinē mēģina izrauties no nepatīkamā "akmens laikmeta", kurā joprojām atrodas Peronī. Ar Aristoteļa citātiem un jau pieminēto "lietu dabu" jeb Lukrēcija "De natura rerum" somas kabatā. Tādējādi cenšoties nostiprināt sevi attīstīto būtņu jeb pieaugušo pasaulē un mēģinot attaisnot savu rīcību. Tomēr mirkļos, kad viņš sāk apzināties, ka sekošana izsmalcinātai loģikai var novest pie vēl lielāka apjukuma, un ka puisis vēl aizvien ir tikpat nenobriedis kā pārējie, Robinē savu apjukumu izgāž uz Peronī. Gan fiziski, gan viņam pašam īpašākā veidā.
Tomēr Auniņa Peronī vēl aizvien ir pārāk zaļš, neapjēdz situācijas nopietnību un pieķeras lietām – kā primitīva būtne, kurai šķiet sveša rēķināšana vai intīmā pievilcība, bet kura vēl aizvien identificējas ar spēlēšanos ar ēdienu, bērnišķīgu pieķeršanos un apātisku dzīšanos pēc bumbas kā pēc medījuma. Ikdienas cilvēks, kurš vairāk tic Bībelei kā cilvēces radītam simbolam un dogmām. Un mēģina atgrūst visuma loģiku un dabiskas jūtas kā patiesību mirkļos, kad derībās rakstītais kļūst bīstami arhaisks un zaudē jebkādu cilvēciskuma un ticamības siluetu.
Atkāpjoties no augstāk rakstītās, iespējams, pārāk kaitinošās un sausās analīzes, jāpiezīmē, ka ārkārtīgi estētiski baudāms ir stilistiskais tēls. Kopā ar Didža Breidaka scenogrāfiju un paša Vladislava Nastavševa tērpiem, rīkojumiem un ierosinājumiem, pus pa zemi, pus pa gaisu lēkājošais Peronī, ideālists, apdomīgais Robinē un pirmskara Francija sader kā cimds ar roku. Gan ar vienīgo izlietni nolaistajās ģērbtuvēs, gan skapi, kurš kalpo arī par portālu uz futbola laukumu. Kamēr Auniņš stilo apkārt, vilnas džemperi "pa vecai modei" sabāzis pelēkajās, nedaudz īsajās biksēs un uzmetis žokejeni, tikmēr Djakonovs nobriedis kļūt par profesionālu meistaru, tāpēc nēsā vien sporta formu un vienmēr kārtībā esošus bučus.
Neskatoties uz to, ka "Puiši smaržo pēc apelsīniem" ir vēl ne līdz galam pabeigta, tā tomēr joprojām atgādina "pusglāzi piena no bistro" nevis koncentrētu, nobriedušu apelsīnu sulu. Gajs Davenports iekļāvies vien ducī standarta lappušu, bet stunda Nastavševa režisētās izrādes šķiet pārāk gara. Iespējams, tā ir aktieru liekdarbība, pārāk lielā Djakonova vīpsnāšana vai Auniņa pašpietiekamības pierādīšana. Varbūt Davenporta stāstā iekodēts pārāk daudz informācijas. Tomēr spēles temps šobrīd liekas noteicošais mīnuss, tāpēc kādu ceturto daļu izrādes grūti koncentrēties pat tad, ja motīvs ir lasīts. Neglābj arī cilvēkus parasti aizraujošie kautiņi, kuri notiek teju ik pēc piecām minūtēm – tik bieži, lai apniktu gan vērotājam, gan pašiem aktieriem.
Taču "Dirty Deal Teatro" nevajadzētu pamest tikai ar sajūsmu par drēbēm un Daudziņa izstrādāto, klasisko veca kunga patosu. Davenports bija draugos ar absurda piekritējiem, eksperimentālā kino radītājiem, postmodernistiem, futuristiem, reliģiskajiem darbiniekiem un sazin ko vēl. Tas liecina par katras situācijas apskati no dažādiem skatu punktiem un, lai saprastu, par ko tad īsti ir "Puiši smaržo pēc apelsīniem", par izrādi jāpadomā vairākkārt. Iespējams, tad, kad tā ir saprasta, iestājas Robinē apjukums – loģikas kļūst tik daudz, ka tu atkal neko vairs nesaproti.
