Dubultnieka jeb "doppelganger" arhetips kā personāža raksturošanas un interpretācijas līdzeklis sakņojas literatūras tradīcijās. Traktējot šo tēlu plašāk kā konfliktu starp instinktu un pienākumu, apziņas racionalitāti un zemapziņas iracionālismu, iespējams izdarīt vispārīgākus secinājumus par personāža raksturošanas un strukturēšanas principiem, kas kopīgi atšķirīgu režisoru darbos. Tādējādi šāda arhetipiska struktūra veido tos kino valodas elementus, kas ļauj nodrošināt kino vēstījuma divus līmeņus (atsaucoties uz Mišela Rifatēra divu līmeņu teksta nolasīšanu): stāsts, ko mēs noskatāmies, ir tikai virspusējais, vizuālais jeb ikoniskais vēstījuma slānis, bet naratīvā ietvertā dziļākā struktūra (šajā gadījumā dubultnieka tēls) var ļaut kino valodai „runāt" arī abstraktā līmenī. Šis ir viens no centrālajiem jautājumiem, ko ciklā plānots aplūkot, kaut arī viennozīmīgu secinājumu nav iespējams izdarīt.
Tas, ko redzam ap sevi, ir ilūzija, bet apziņā notiekošais ir realitāte. Piemēri no Kima Kiduka filmām „Golfa nūja" (2004) un „Sapnis" (2008), kā arī no Kijoši Kurosavas filmas „Doppelganger" (2003) un Raula Ruiza filmas „Trīs dzīves un tikai viena nāve" (1996).
Ieeja: Ls 3
Studentiem: Ls 2.10
Abonements 6 lekcijām: Ls 10
Ziņa publicēta sadarbībā ar kinokino.lv.
Publicitātes foto, kadrs no filmas „Golfa nūja"
