Kristiana Brektes izstādes „Gastronoms” atklāšana

Šī ir jaunā mākslinieka pirmā personālizstāde, kaut daži no darbiem citas skates ietvaros bija apskatāmi vēl šī gada pirmajā pusē. Tagad aplūkojama pilnīga un krietni izvērsta, stilā ieturēta darbu kolekcija.

Glezniecība, stencila zīmējumi un, kā lai tās nosauc? – tēlniecība vai instalācijas it kā nav tas atbilstošākais vārds, jo var radīt nepamatoti maldīgu priekšstatu, varbūt – kompozīcijas no beigtām radībām? Organiskā tēlniecība, kas it kā ir oficiālais apzīmējums, šoreiz, domāju, nevienam, kas ar autora darbiem iepriekš nav bijis pazīstams, neko neizteiktu, tādēļ stāstot kādam par izstādi liekas vēlams īpaši un vairākkārt uzsvērt vārdu „organiskā”.

Savulaik, mācoties pamatskolā, gadījās tā, ka mācības lielākoties notika bioloģijas klasē, tolaik, visu uzmanību, bijību, riebumu un interesi reizē, saistīja pamatīgā stikla burkā ievietota cienījamu izmēru odze. Zināmā mērā, izstāde rada priekšstatu par autora nostalģiju pēc bērnībā bieži apmeklēta Dabas muzeja.

Lielum liela daļa darbu, protams, liekami zem šiltītes – „provokācija”, tomēr nevar noliegt, ka izdevusies provokācija, un ne pašmērķīga, jo tādā gadījumā izlietoto „materiālu” izmantojums nekādi nebūtu attaisnojams. Pamatnoskaņa ir visai skaidra un nolasāma, par cilvēciskā, dzīvnieciskā robežām, tiešā un pārnestā nozīmē; par cilvēka un dzīvnieka, ēdāja un pārtikas attiecībām, kas dažu tūkstošu gadu laikā, izteikti nosvērušās par labu pirmajam. Nez vai šo izstādi var izmantot veģetārisma propagandai, bet par nošķīrumu – mēs/viņi, cilvēka tieksmi visu estetizēt un šķietamo civilizēto cilvēcību, par kuras mīta uz turēšanu plēšamies „ar zobiem un nagiem”, gan liek padomāt.

Ņemot vērā nosaukumu, atklāt izstādi pieaicināta dietoloģe Lolita Neimane, kurai kā manāms, mazliet aptrūkst vārdu darbu raksturošanai un viņa runā par visu ko citu, taču pamanās uzteikt gleznu labvēlīgo iedarbību uz apetītes mazināšanu. Cienasta galds tostarp klāts gan veselīgi, gan padomju stilā, ar puķkāpostiem, sieru, ķilavmaizēm, šprotu maizēm, ar tomātu sulu un asiņainās lēdijas padzērienu.

Jāatzīst, kumoss rīkles galā tiešām brīdi sasvārstās, vērojot formalīnā, teiksim, „teddy” lācīti, kam pielikta vārnas galva vai citu lācīti, maķenīt lielāku, tā, lai proporcionāli viņa iztrūkstošajām ķepām varētu pielāgot cūkas kāju un vistas spārniņu, turklāt šis rotaļlācis ticis arī pie neskaidras izcelsmes astes. Arī jau iepriekš redzēti darbi, piemēram, meitene ar žurkas asti – lelles figūriņa, kam aste nu ne jau astes, bet galvas vietā. Eņģelis – izbāzts putns ar lelles galviņu. Bebra galvaskauss burkānoranžiem zobiem un ap to apvijusies odze.

Cita zooloģiska izklaide ir „Pele un dēle”, kas, pats par sevi saprotams, šos divu radījumus arī parāda. Savādu riebuma estētiku rada sīciņš kaķēna līķītis ar sarkanacs gredzenu ap kaklu, skaists, fascinējošs trauslums un tai pat laikā sastingums. Kā nelegāli aizkavēts skaistums.

Plaknē izpaustas līdzvērtīgas parādības gan šādas emocijas neizsauc, vistiņa un balodis šķērsgriezumā izskatās pa itin dekoratīvi, citas izstādes kontekstā šie darbi visticamāk nekādas īpašās emocijas neizsauktu. Citi vizuāli efekti. Atple/ēstas barojamās mutītes, sieviete ar asiņainu rokas stumbeni, meitenes ar ģindeņu galvām, balts trusītis pie asins peļķes un violeta gaļasmašīna uz jēli zaļa fona ar rozā gotiņām tapešrakstā.

Šī noteikti ir reize, kad mākslu es varu atzīt par mākslu tikai izstādes ietvaros, jā, efektīgi, jā, iedarbīgi, jā, uzrunājoši, bet te arī gribas novilkt robežu, jo tik pat noteikti šī ir arī reize, kad nav ne mazākās vēlēšanās pavērot mākslinieku darbībā.

Uz atvadām, pēc kārtīga melnā humora tradīcijām, pie izejas gotiskā šriftā veltījums skatītājam – „Ja tu šo lasi, pēc vienas minūtes tu mirsi”.