Filmas režisori Ūla Simonsons un Johaness Šērne Nilsons daudzus gadus ir pētījuši skaņu pasauli, jo īpaši robežu starp skaņu un mūziku. Savus pētījumus viņi iemūžināja īsfilmās "Music for one apartment and six drummers" (2001), kura sacēla lielu troksni un tika nominēta Zelta Palmas zaram Kannās, "Way of the flounder" (2005), "Woman and gramophone", kas 2006. gadā piedalījās Kritiķu nedēļas programmā Kannās. Gadu gaitā sakrātie materiāli un idejas kļuva par pamatu ķerties klāt apjomīgākam darbam.
"Skaņu troksnis" ir režisoru debija pilnmetrāžas kino. Tajā viņi pozicionē pilsētu kā pilnīgu muzikālo instrumentu ar bezgalīgu dažādu skaņu salikumu. Filmas darbība norisinās lielpilsētā bez nosaukuma, norises laiks ir nezināms. Filmas pasaule ir ļoti līdzīga tai, kurā dzīvojam mēs.
Simonsona un Nilsona filmās vienmēr vērojama interese par cilvēka iekšējo pasauli un viņa rīcības cēloņiem, kas ir tuvi Žaka Tatī, Romana Polaņska un Roja Andersona darbiem. Pieredze grafiskajā dizainā, animatora, režisora, producenta, mūziķa, komponista un dziedāšanas pasniedzēja profesijās lielā mērā ietekmē šī režisoru dueta kinematogrāfiskos eksperimentus.
Filmā "Skaņu troksnis" piedalās tie paši seši bundzinieki, kas redzami īsfilmā "Music for one apartment and six drummers", no kuriem visi, izņemot Sannu Pēršoni, ir profesionāli mūziķi. Pie filmas mūzikas strādāja franču mākslinieks un skaņu ierakstu ģēnijs Nikolā Bekkers, zviedru komponists Magnuss Borjesons, franču komponists Freds Avrils.
