Dubultnieka jeb doppelganger arhetips kā personāža raksturošanas un interpretācijas līdzeklis sakņojas literatūras tradīcijās. Traktējot šo tēlu plašāk kā konfliktu starp instinktu un pienākumu, apziņas racionalitāti un zemapziņas iracionālismu, iespējams izdarīt vispārīgākus secinājumus par personāža raksturošanas un strukturēšanas principiem, kas vieno atšķirīgu režisoru darbus. Šāda arhetipiska struktūra veido tos kino valodas elementus, kas ļauj nodrošināt kino vēstījuma divus līmeņus (atsaucoties uz Mišela Rifatēra divu līmeņu teksta nolasīšanu): stāsts, ko mēs noskatāmies, ir tikai virspusējais, vizuālais jeb ikoniskais vēstījuma slānis, bet naratīvā ietvertā dziļākā struktūra (šajā gadījumā dubultnieka tēls) var ļaut kino valodai „runāt" arī abstraktā līmenī. Šis ir viens no centrālajiem jautājumiem, ko lekciju ciklā plānots aplūkot, kaut arī viennozīmīgu secinājumu nav iespējams izdarīt.
Pastaiga pa Mēbiusa lenti. Deivida Linča filmu darbība vienmēr risinās vismaz divās vidēs: redzamajā, ķermeniskajā, kas ir pārejoša, tātad nenozīmīga un slēptajā, „īstajā" pasaulē. Varonis bieži vien tiek atainoti abās šajās pasaulēs, tādējādi kļūstot par savu dubultnieku. Piemēri no filmām „Malholanda ceļš" (2001), „Iekšzemes impērija" (2006), „Ceļš uz nekurieni" (1997) un citām.
Ieejas maksa Ls 3,-. Studentiem Ls 2,10.
Ziņa publicēta sadarbībā ar kinokino.lv.
