Ž. Anuijs savā darbā „Antigone" runājis par cilvēku lomām dzīvā, sava loma stāstā ir Antigonei, sava loma Kreonam, sava loma arī pārējiem aktieriem. Un tik pat liela loma kā aktieriem ir arī telpai un tā bija veiksme atrast galeriju Bastejs, kura zālē nevis ielaiž sevī Edipa pili, bet kļūst par Edipa pili ar visam tās pretrunām un paradoksiem. Tāpēc mēs neatveidojam, bet izdzīvojam Antigones traģēdiju, kas patiesībā ir mūsu visu traģēdija.
„Mēs bieži vien nedomājam, par ko mēs cīnāmies, kādēļ mēs cīnāmies, vai, tieši pretēji, kādēļ mēs necīnāmies?", šādu jautājumu izvirza jaunā meitene Antigone, viņa vēl nezina kāds liktenis viņu gaida par šādu uzdrīkstēšanos, tomēr vētra jau ir nojaušama.
Šī atmosfēra un jautājums uzrunājis izrādes režisoru Ansi Jefimovu un viņu aktieru komandu, kuras centā izvirzās divu aktieru - Ievas Ķēniņas (Antigone) un Viļņa Brieža (Kreons) - savstarpējā saspēle. Šī saspēle rada raksturu vētru, kas varētu līdzināties vien Šekspīra jautājumam „Būt vai nebūt". Tāpēc jo svarīgāki kļūst šie vienkāršie vārdi, kurus pasaka Antigone :
"Kāda gan būs mana laime? Kādas nelietības viņai būs jāpastrādā diendienā, lai iegūtu sev kripatiņu laimes? Kam viņai būs jāmelo, kam jāuzsmaida, kam sevi jāpārdod? Kam viņa ļaus nomirt, mierīgi novēršot skatienu?"
Tas laikam ir jautājums, uz kuru mēs visi vēlamies saņemt atbildi... Un tas ir jautājums, ko Latvijas Kultūras koledžas students Ansis Jefimovs uzdeva sev pirms savas diplomdarba izrādes: „Kāda gan būs mana laime?..".