Tagadne nav periods. Tas ir mirklis vai laika sprīdis, kurā mēs apzināmies pasauli tieši tādu, kāda tā ir šobrīd. Un tas, kas notiek pirms vai pēc tam, ir apskatāms kā pilnīgi cita rakstura notikums. Tomēr eksistē arī pagātnes un nākotnes tagadnes. Stāvokļi, kad mūsu apzinātais visums atrodas citā, pagājušā vai nākošā, ceturtās dimensijas jeb laika punktā, bet viennozīmīgi ir aktuāls tieši tad, tieši tajā situācijā.
Andrejs Jarovojs izrādi ar mūziku aktiera lomā/koncertu ar izrādes scenogrāfiju mēģinājis veidot, šķiet, pamatojoties uz pasaulslavenā akadēmiskā novatora, avangarda komponista un aleatoriskās (jeb gadījumu) mūzikas aizsācēja Džona Keidža teikto, ka katrs mirklis ir unikāls savā būtībā, un bieži vien mums nav svarīgi atcerēties ko tādu, kas bijis pirms tam, un gaidīt lietas, kas vēl nāks.
Tāda ir arī "Cilvēks uz trepēm" struktūra – hronoloģiskas secības noliegšana, atļaujot uz skatuves esošajām gaismām iedegties pēc patikas, vilcienam projekcijā ripot, negaidot mērķi un neatceroties, kas bijis pirms iebraukšanas tunelī, un lietām plūst tikai šeit un tagad, vienlaikus radot svarīgu tikai procesu, ne iemeslu vai sekas. Tāpēc viss, kas notiek ar ar Dāvja Burmeistera komponēto un kopā ar Madaru Fogelmani (čells) un Alekseju Bahiru (vijole) izpildīto mūziku, Ievas Kauliņas skatuves kompozīciju un Gitas Straustiņas video projekcijām, liekas kā neieprogrammēts kopums, kas piešķir katram mirklim neatkārtojamības sajūtu. Gaismas darbojas kā releja pavadībā un video kolāžas nerada kādu noteiktu stāstījumu. Pat nepieradinātā mūzika, kas apvienota ar ierakstā atskaņotu Čārlza Aivsa (Charles Ives) pievienoto vērtību, iznīcina saprātīgo, ierasto struktūru ar piedziedājumiem un secīgām repetīcijām.
Tiesa, kad Bahirs nospiež cilpas pedāli, atkārtojas vairākas viņa iespēlētās vijoles partijas, tomēr nekur nav teikts, ka neatkārtojas nekas. Pasaule vēl aizvien pieļauj vienu un to pašu kļūdu, piedaloties karos, cilvēki katru rītu brauc vienu un to pašu maršrutu ar sabiedrisko transportu un saule skaidrā pēcpusdienā vienmēr spīd ar vienādu luksu daudzumu. Tomēr pat tad, kad skanējums atkārtojas, cilvēki karo un brauc vilcienos, notiek viena neapstādināma mainība – pat izrādes laikā mēs visi paliekam vecāki, saule pieslīd tuvāk vai tālāk ekvinokcijai un pasaulē piedzimst pa (vismaz) diviem bērniem sekundē. Ar katru mirkli uztvere par pasaules kārtību tagad, vakar un rīt mainās, neskatoties uz to, ka mēs to neredzam.
Tomēr "Cilvēks uz trepēm" nemēģina atgādināt, ka viss pieminētais patiešām notiek pamatoti. Tieši otrādi – izrādes veidotāji ir centušies radīt vidi, kurā skatītājs mēģina atslābt, nekārtojot notiekošo loģiskā secībā. Tāpat kā mūzika, lai arī būdama loģiska, sākotnēji lasīta no partitūras vai izpildīta pēc saprāta radītām nostādnēm, tomēr tiecas būt emocionāla, neprognozējama un laika neietekmēta. Tiesa, matemātiski izpildījumi modernisma laikmetā pat noliedz manipulāciju ar cilvēka jūtu gammu. Reizēm patīkami, kā Jarovoja uzvedumā tiek izmantotas tīri saviļņojošas un sajūtu rakstura melodijas, un klausītājam nav jādomā par dramaturģiskām niansēm, ko varētu palaist garām un pēc tam nesaprast, kāpēc viss uz skatuves notiek tā, kā tas notiek.
Pasaule, pēdējos piecdesmit gadus tiecoties pēc loģikas, lēnām sāk no tās nogurt. Uzplaukst neoromantisms, attīstās akusmātiskā un lauka ierakstu kultūra, un mūzikai tiek ļauts būt tādai, kāda tā izveidojas pati no sevis, nevis tiek radīta speciāli. Tāds ir arī galvenais, jau pieminētā aleatoriskā mūzikas stila princips. Tomēr pilnīgi no mirkļa baudīšanas ienaidnieka – prātošanas - "Cilvēkā uz trepēm" atbrīvoties neizdodas. Izrādes beigās atslēgtajām vērotāja smadzenēm atkal jāsāk sekot līdzi tam, ko skaļruņos citē ierakstītie monologi un kāda ir to misija tikko redzētajā. Jāatzīst, daudz apjēgt neizdodas. Kopējā kontekstā šo ierakstu esamība kļūst gaužām lieka un dažbrīd tomēr ir labāk nesaprast neko, nekā mēģināt to darīt, bet nesekmīgi.
Turpretī lieliskas liekas īsas, prātīgas tēzes priekšnesuma laikā, to teorētiski sadalot trīs posmos: "pagātnes tagadne ir atmiņa, tagadnes tagadne ir vērojums, un nākotnes tagadne – gaidīšana". Lai arī šie teikumi acumirklī liek meklēt kādas slēptas alegorijas turpmākajā izrādes laikā, kopējā, nomierinošā un pat meditatīvā kompozīcija atkal liek atslābt un vērot notiekošo kā mirkļa burvību.
"Cilvēks uz trepēm" nepārsteidz ar skanējumu, lai arī tam vajadzētu būt intriģējošākam – kā nekā, mūzika izrādē tomēr ir dominējošais "runātājs". Tomēr apkārt notiekošais ik pa laikam veido savstarpēju dialogu un pārsvarā spēj izdzīvot bez iepatikšanās skatītājiem. Bet, kad katra, neapšaubāmi talantīgu un ambiciozu mākslinieku, radītā eksperimentālās izrādes komponente būs iemācījusies līdz galam respektēt viena otru un kļūt par vienu veselu, šāda veida uzvedumi par simpatizēšanu vērotājam vairs nemaz nedomās. Tas simpatizēs uzvedumam.
Foto no izrādes mēģinājuma, (c) Ingus Bajārs
