Stepa deju šova „Tap Dogs” apskats

„Tap Dogs” dibinātājs – zēns no industriālās Ņūkāstlas Deins Perijs (Dein Perry), kas aizrāvās ar stepošanu jau no bērnības, paeksperimentējis ar vietējiem mūzikliem, izveidoja draugu apvienību „Tap Brothers”, kas šovā “Hot Shoe Shuffle” Londonā guva starptautisku atzinību, tad arī atgriežoties mājās tika pieņemts lēmums sadarbībā ar režisoru un dizaina mākslinieku Naidželu Trifitu (Nigel Triffit) un komponistu Endrjū Vilkinsu (Andrew Wilkie) izveidot “Tap Dogs”. Pamanījās viņi apceļot visu pasauli, uzstājoties 250 pilsētās un ar savu prasmi aizraujot ap 11 000 000 skatītāju, iegūstot 11 starptautiskas deju balvas, tostarp „Olivier” balvu Lielbritānijā, „Pegasus” Spoleto festivālā Itālijā, „Obie” balvu Ņujorkā un citas.

Taču visskaļāk viņu vārds izskanēja piecus gadus vēlāk, kad 2000.gadā, iesaistot 1000 profesionālus stepa dejotājus no visiem pieciem kontinentiem un kopā Kailiju Minogu (Kylie Minogue) Sidnejas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā tika sniegts grandiozs priekšnesums. „Tap Dogs” pieredze iemūžināta arī 2000. gadā uzņemtajā filmā „Bootmen”, kuras autors ir Deins Perijs.

Apsēžoties skatuves tuvumā un ieraugot visapkārt ļaudis ar plēves lietusmētelīšiem, atmiņā aizdomīgi pavīd dzirdētā frāze par kaut kādiem 30 litriem ūdens, kas it kā tiekot izmatoti priekšnesumā un liekas, ka pilnīgāku jēgu sāk iegūt apgalvojums, ka žurnālistika ir viena no bīstamākajām profesijām (žurnālistus ar plēves mētelīšiem neviens šovakar neapgādā).

Vairāk tomēr samulsina salīdzinoši viduvējā skatītāju interese, arēnas Rīga ietilpība ne tuvu nav izmantota, vairāki tukšie sektori neko labu par šova reklāmas kampaņu neliecina.

Nodziest gaismas. Skatuves centrā vienkāršs puisis džinsos. Dejotāja kustības pēc brīža pavada fonā novietotā aizsega pacelšanās, atklājot trepjveida konstrukciju, pārklājs atsedz tikai uz trepēm stāvošo apavus, sākumā šķietami vienam, bet tad dejojošo kāju pāris piepeši sadalās un dodas katra savā virzienā, līdzās parādās vēl vienas pēdas, tad vēl un vēl, sinhronas kustības un komiskas izdarības, skatītāju sirdis tiek iekarotas jau no sākuma. Tad priekškars atklāj pašus dejotājus. Seši puiši džinsos, šortos, kreklos, kāds būdīgāks, kāds ar grebeni, katrs savā stilā un tēlā, kopumā radot tieši tādu draugu grupas iespaidu, kuri visi no viena pagalma nākuši, katrs atšķirīgs un ar savām īpatnībām, tomēr ar vienotu interesi pat deju un, kas par spīti klaunādes trikiem, arī nenoliedzamu talantu.

Viņi ir tie, kas paņem uzreiz, jau no sākuma pierādot savu varēšanu. Šova laikā priekšnesumu sarežģītība tiek kāpināta un variēta, taču nekāda pakāpeniskā skatītāju pārliecināšana nenotiek, vienkārši ir skaidrs, ka šis nu reiz ir tas, kas raksturojams kā līmenis ar lielo „L”. Turklāt neatkarīgi no simpātijām vai antipātijām pret stepu kā tādu. Šīs nepavisam nav tradicionāls un stereotipiskais tā izpildījums. Piekļūts pie dejas būtības, kas ir – ritms. Tā radīšana, pārvadīšana, līdz ar to iespējams izteikt visu.

Arī no režijas viedokļa nostrādāts. Katram no dalībniekiem ir iespēja pierādīt individuālo prasmi, solo piegājienos. Tādas, gribas teikt, puiku spēles, rims, kas atgādina automāta šāvienus, ritms, kas sists vispirms vienam no dalībniekiem driblējot basketbola bumbu un pēc tam iesaistoties visiem pārējiem un galu galā izveidojot gana sarežģītu saspēli kā skanisku, tā praktisku. Nepamet sajūta, ka viņu ķermeņa augšdaļa spēj darboties absolūti nesaistīti ar kāju kustībām, divi dažādi ritmi, tempi un kustību amplitūda.

Dejas gaismā un dejas tumsā, kad dejotāju rokās iedegas lukturi, pavadot kustības gaismas zibšņiem.

Straujas pārejas no viena stila un kompozīcijas uz nākamo. Vienu brīdi dejojuši individuāli, viņi sastājas viens aiz otra, vilcieniņā. Gaismas nodziest, skatuves aizmugurē iedegas prožektors un „vilciens” iedarbojas, dun sliedes, žņerkst metāla daļas. Troksnis aug, vilciens tuvojas...

Tad jau darbs pie metāla konstrukcijām, aizsargmaskas uz sejas. Slīpripas rokās. Dzirksteles šķīst. Kājas sit ritmu. Un oranžām dzirkstīm šaujoties no abām konstrukcijas pusēm, starp tām turpinās deja.
 
Lielas, strauji mainītas sastatnes, metāla plāksnes, klāt pie visa vēl arī dzīvā mūzika. Slīpums, trepes, virves, viss, uz kā kaut jel kādā veidā iespējams noturēties, tiek izmantots. Taču tie ir tikai ziediņi, līdz fenomenālam mirklim, kad viens no dejotājiem, kājām gaisā virvē ieāķēts, stepa soļus izpilda pret konstrukcijas augšdaļas metāla griestiem.

Skatuves centrā tiek palēnām sabīdīta pakāpienveida būve. Pakāpienu pa pakāpienam, jo katra jaunā posma ielikšana arī nav tikai fizisks darbs vien, bet tiek izdejots. Visbeidzot konstrukcija ir gatava un vēl pēc brīža tās lēzenie, padziļinātie pakāpieni tiek pielieti ar ūdeni, puiši gumijniekos sēžot uz tiem jautri šļakstinās, pēc kāda laika tas kļūst arvien nopietnāk, skatītāju virziena šķīst šaltis. Galu galā arī paši dejotāji no saviem biedriem beigās saņem spaini ūdens uz galvas. Vēl tikai mazliet. Dejotāji izkarsuši, izmirkuši, katram no dalībniekiem vēl pēdējais brīdis, kad pagozēties rampas gaismās, atvadoties no skatītājiem, taču ar to nav gana, vēl uz „bis” tiek atkārtots kāds priekšnesums.

Tāda vīrišķīgi skarbā romantika, pašpuiku ielas dzīves savdabīgais, vilinošais šarms un akrobātiska izveicība reizē. Šis laiks – 80 minūtes ne vien no dejotāju izturības viedokļa, bet arī emocionāli ir bezgala ietilpīgs, visu cieņu un paldies viņiem par to.