Jau senajās civilizācijās daudzviet ēkās bija iekārtotas atsevišķas tualetes telpas un izveidotas kanalizācijas sistēmas notekūdeņu novadīšanai. Vajadzību kārtošanai izmantoja speciālus māla podus un vāzes, kurus varēja arī nēsāt līdzi. Senajā Romā pastāvēja publiskas tualetes, par kuru apmeklējumu bija jāmaksā. Tā esot radies teiciens –„Nauda nesmird!".
Par viduslaiku pilsētām mēdza teikt, ka tās vispirms varot saost un tikai pēc tam ieraudzīt. Ar ūdeni skalojamas tualetes šajā vēstures posmā bija liels retums. Vajadzību kārtošanai lielākoties izmantoja podus, kuri šajā laikā ieguva mums pazīstamo tradicionālo formu. Pilīs atejas mēdza iekārtot pie ārējās sienas tā, lai atejas saturs nonāktu upē vai ap pili izraktajā grāvī.
16.gadsimta beigās Anglijas karalienes Elizabetes I krustdēls Džons Haringtons konstruēja pirmo ar ūdeni skalojamo klozetpodu, tomēr tikai 19.gadsimtā sākās straujāka klozetpodu evolūcija un plašāks pielietojums. Neraugoties uz to, vairākums pilsētas iedzīvotāju savas vajadzības kārtoja sausajās atejās.
20.gadsimtā tualetes pods kļūst par pavisam ikdienišķu lietu. Skaistiem ziedu rakstiem greznotos porcelāna un fajansa podus nomaina tehniski pilnveidoti un viegli kopjami podi. Bet Japānā jau top nākotnes tualetes, kuras būšot elektroniski savienotas ar slimnīcu laboratorijām: tad pēc pasēdēšanas uz poda varēsiet uzzināt analīžu rezultātus!
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs ir viens no trim lielākajiem medicīnas vēstures muzejiem pasaulē, kas stāsta par medicīnas attīstību no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām.