Filma stāsta par Sigur Ros 15 koncertu tūri pa savu dzimto zemi – Īslandi, pēc tam, kad pabeigta pasaules turneja. Koncerti notiek dažnedažādās vietās – no pamestas fabrikas līdz zaļai pļavai kalnu ielokā un milzīgai Reikjavīkas skatuvei, atkal jāpiebilst, bez maksas. Tā ir kā dāvana saviem tautiešiem, tiem, kas nevar atļauties u.tml., nāk visi – tīņi, vecāki, omītes, opīši un bērni.
Neapšaubāmi, aizrauj mūzika, jo īpaši sižeti no koncertiem. Solista suģestējošā balss ar diapazonu no spalgi bērnišķīgas līdz smalki zumzinošai, kā arī mūzika – no hipnotiski mierīga plūduma līdz ģitāru kliegšanai diezgan nopietni iekvēlina skatītāju/klausītāju. Gribas pat teikt, ka tur slēpjas kaut kas terapeitisks. Mūzikai piekombinētie Īslandes dabas kadri ar ūdens šļakatām, tālajām ārēm un asajām klintīm rada sasaisti ar kaut ko pirmatnēju un nebeidzamu, taču šķiet, ka tā visa ir par daudz. Mūzikas un dabas liriskais tonis brīžiem liek ar aizdomām skatīties uz smejošajiem bērniem basām kājām saulainā jūras krastā klinšu pakājē, uz bērniem koncertā, kas lidina neskaitāmus sarkanus pūķus un debeszilā fona ar pūkainiem mākonīšiem. Jā, nenoliedzami, tas ir skaisti, tas cilvēku aizkustina, taču pārmēru izmantoti, šie paņēmieni liekas gauži nonivelēti. Piemēram, filmas pēdējais kadrs - grupa spēlē mājās, pie balti krāsota loga, sveču gaismā.
Filmu ir vērts skatīties, ja gribas personīgāku sasaisti ar mūziķiem, jo īpaši, ja nav būts koncertā. Šie kadri ir zelta vērti, jo, pat neesot klāt, liekas, ka esi gan. Īpaši aizkustina mūziķu ideja koncertēt “nepopulārās” vietās, tas vēl jo vairāk nostabilizē viņus Īslandes “nacionālo varoņu” statusā, lai gan tas nav bijis viņu pašmērķis, bet gan īpaši pozitīvu koncertu sniegšana un sava veida relaksācija, kā paši saka, savā zemē, kas ir tik unikāla. Runājot par varoņiem, nevilšus ienāca prātā “Prāta vētra” ar vienu koncertu gadā, kas jo īpaši veltīts Latvijai; bet salīdzināt jau nav veselīgi.
Tiem, kas netika – DVD jau ir nopērkams.