Dainas Dagnijas izstādes atklāšana

Galerijas:

• Dainas Dagnijas izstādes atklāšana

Māksliniece dzimusi Latvijā, Otrā pasaules kara laikā viņa bēgļu gaitās nonākusi ASV un pavadījusi tur mūža lielāko daļu. Taču 2001. gadā viņa atgriezās uz dzīvi dzimtenē, Dainas Dagnijas darbi līdz šim bijuši redzami vairākās galerijās un muzejos, pēc viņas retrospektīvās personālizstādes Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” izveidots katalogs.

Izstādei, kurā aplūkojamas mākslinieces jaunākās gleznas, kas tapušas laikā no 2004. līdz pat šim gadam, gan nav konkrēta nosaukuma, vien rezumējošais – jaunākās gleznas, taču ielūgumos izmantotais darbs „Plaukšana” liekas gana raksturojošs. Šī kustības, dinamikas ideja, attīstība parādās gan darbu nosaukumos, gan, kas daudz svarīgāk, pašos darbos.

Vienlaikus izstādes atklāšana ir arī sālsmaizes vakars Ivonnas Veihertes Mākslas Galerijai, kas nu tikusi pie jaunām telpām Basteja bulvārī 6 – 1. Veclaicīgā dzīvokļa istabu labirinti liekas īsti piemēroti gleznu sajušanai, tā nav viena liela un pustukša zāle, bet mājvieta, kas nes līdzi savu vēsturi, baltas veclaiku krāsns, antīku krēslu un skapīšu formā, tā ir omulīga virtuve, kur kā allaž vislabāk risinās sarunas.

Lieli košo krāsu laukumi, plastiskas līnijas. Kaut kas no Dienvidiem, kaut kas no Austrumiem un tomēr, par spīti argumentiem, ka latviešiem nav tik ekspresīva kolorīta, arī kaut kas latviski silts, spējā savienot krāsas kontrastējoši un tai pat laikā mierīgi līdzāspastāvot, jo līdztekus dinamikai, kas ir šajos darbos, arī miers šķiet ir viena no būtiskākajām lietām mākslinieces pasaulē. Nevis statiska nemainība, bet miers kā saskaņa ar sevi, iekšējs miers, kas ļauj atrasties, iekļauties pasaules procesos. Un vēl tā ir latviešiem tik ciešā nabassaite ar Dabu. Dabu, kas zaļo, kas rodama ūdens dzīlēs un kosmisko kustību, visiem dabiskajiem procesiem. Tik pat labi tās ir saskarsme arī ar citām pasaulēm („Planēta X”).

Darbs „Rūja” mazliet atgādina latviešu pasakas par lidojošajiem ezeriem, kas meklē vietu un piesaukti nolaižas, zils mākonis, zili ūdeņi un sarkanas debesis zilu putnu pilnas. Tāpat zili sarkanais savijas jāņuguns gleznojumā, kur nu vēl latviskāku un mītiskāku tēmu par šo.

Starp citām izceļas arī impresionistiski krāsainā ziema („Snieg”), sniega niansētais zilais, mēļais un silti dzeltenais, rožainais, strauju otas triepienu raksts.

Gleznojumi uz koka, totēmi, („Ģimenes totēms”, „Sieviete – totēms”, „Trīs māsas”) akcentē sievišķo sākotni, ar vienu izņēmumu, vīrieša – sargātāja, karotāja tēmu („Trīs bruņinieki”). Darbi, ne vien kā impresijas, bet arī kā rūpīgi veidoti šamaniski zīmējumi, kur katrai līnijai ir sava īpaša, rituāla nozīme, kā mandalas, sevis un pasaules sakārtošanai. Sieviete ir mistiķe, vēl jo vairāk, ja viņa ir māksliniece.