"Darbs reproducē šodienu – mūsdienu pasaules projekcijas tēlainajā vidē. Es izmantoju lieko un nevajadzīgo informāciju kā mūsdienu pasaules atspulgu. Šī pasaule ir izteikta glezniecības valodā, satur savus tēlus un izteiksmi. Rādot un izceļot informācijas tēlus burtiski, es radu pasauli, kur šie tēli darbojas kā mākslas tēli.
Kā informācijas tēlus es izmantoju cilvēku portretus, kuri kalpo reklāmai. Tā, piemēram, meitenes portretam uz cukurpakas vāka neviens nepievērš uzmanību. Tā funkcija ir reklāma, kas iedarbojas vizuāli, kad mēs to pērkam. Pēc tam tukšo cukurpaku mēs izmetam atkritumu kastē. Tikko šis portrets tiek iemūžināts gleznā, tas liek mums aizdomāties par pierastām neapzinātām rīcībām. Novērtējot to, kas vairākumam nav svarīgs, tas atsauc cilvēku vērojumu un uzmanību, kā arī šis attēls runā par laika tendenci. Lidzīgi darbos tiek izmantoti citi tēli, kuriem nav pievērsta īpaša uzmanība. Tēli no vecām fotogrāfijām, polaroida fotogrāfijām, pagājušā gadsimta žurnāliem un izbālējušiem reklāmas plakātiem.
Mani interesē dialogs starp cilvēka tēlu un viņa reālitāti. Interesē dialogs starp citām dimensijām, laiku posmiem, objektiem/ tēliem, attiecībām – mūsdienu tēli un objekti, kas dzīvo citā pasaulē. Viens no dialoga tēliem it īsts un dzīvs, otrs – nereals. Šī atšķirība veido attiecību dialogu, paspilgtina katra tēla individualitāti. Tēli gleznā nav tieši rādīti, bet ir attiecināti. Būtība slēpjas netiešajā. Tas, kas ir iztirzāts un pilnīgi atklāts, neslēpj vairs neko, un nav jēgas iedziļināties, jo ir jau pateikts. Bet būtība slēpjas tur, kam līdz šim nav pievērsta uzmanība. Būtībā parādās tēla otrā puse, kas ārējā realitātē nav redzama. Kā kreisais spogulis rāda nepareizu attēlu, kas būtībā izskatās savādāk. Gleznā krāsas pārvēršas par „nekrāsu", viela par caurspīdīgumu, fiziskais par metafizisko vai garīgo, nedzīvais par dzīvo. „Nedzīvais par dzīvo" – šeit ir domāts atdzīvinātās reprodukcijas tēls, kā jaunas dzīves iemiesojums gleznas plaknes ietvaros. Šie tēli ir salīdzināmi ar mūsdienu allegorijām. Mūsdienu allegorijas aiz ārējā skaistuma, vizuālās čaulas varētu slēpt iekšējus pārdzīvojumus un tieksmi pēc dvēseliskuma un garīguma. Tēli ir vērsti pret skatītāju, it kā vēro viņu, pieprasot no skatītāja tikpat lielu uzmanību. Skatītājs, savukārt, sāk ticēt pozitīvajam tēlam un savā uzmanībā atrod sev tuvo darba vertējumu," atklāj māksliniece Neonilla Medvedeva.
