„Es nemīlu teātri. Teātris ir vienīgais, lielākais, kas mani ir. Man nav ģimenes, nekā man nav, un tomēr es saku: teātri nevajag mīlēt, bet vajag strādāt. Un skatuves dēļus mīt ar svētumu. Ar godbijību," tā, rezumējot savu mūžu, „Likteņstāstos" rakstīja Ņina Leimane (1921 – 1999). Aktrise, kas patiešām bija darbarūķis un savam Valmieras teātrim veltīja vairāk nekā 50 radošus gadus.
Skatuves mākslas pamatus apguvusi Zeltmata kursos, jaunā aktrise strādāja Jelgavas teātrī, un jau tur pierādīja savu neparasto raksturu: pati sagatavoja Katerinas lomu A. Ostrovska „Negaisā" un, kad režisors Jurijs Jurovskis ļāva viņai mēģinājumā parādīt rezultātu, izdarīja to tik labi, ka kļuva par lomas galveno tēlotāju. Jelgavā Ņ. Leimane iepazinās ar Pēteri Lūci, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem un režisoriem viņas dzīvē. Reizē ar Lūci aktrise devās uz Valmieru, kad 1953.gadā Jelgavas teātris tika likvidēts. Valmieras teātris kļuva par viņas mūža skatuvi. Tikai pāris sezonas Ņina Leimane kopā ar dzīvesbiedru Artūru Petrovski spēlēja Daugavpilī.
Visai ātri izkristalizējās aktrises radošā tēma , kas jo spilgti izpaudās sadarbībā ar Pēteri Lūci – stipra, pat cieta rakstura sieviete, kas notur savās rokas ne vien savu, bet savas dzimtas un tautas likteni. To iemiesoja viņas varones Niskavuori ciklā Marta (1958) un Vecā saimniece (1976) H. Vuolijoki „Akmens ligzdā", Osiene (1965) A. Upīša „Zaļajā zemē" , Vecmāmiņa (1984) A. Kasonas „Koki mirst stāvus" u.c. Taču īpaša vieta starp šīm lomām ir Indrānu mātei partnerībā ar Pētera Lūča Indrānu tēvu (1978) Māras Ķimeles režijā un Annai (1985) J. Krūsvalla „Mākoņu krāsās".
Spilgtas bijušas arī Ņ. Leimanes komiskās un ekscentriskās varones: Pēterene (1968) J. Janševska „Dzimtenē", Mikumiete (1987) A. Deglava „Rīgā", meitu mājas saimniece (1995) L. Pirandello lugā „Seši tēli meklē autoru", un arī pēdējā loma – dullā Paulīne (1998) V. Belševicas stāsta dramatizējumā.
Ņina Leimane ievilka savu noteiktu vaibstu gan Valmieras, gan visa latviešu teātra sejā. Viņas devums novērtēts ar Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1984), Bertas Rūmnieces balvu (1990) un Triju Zvaigžņu ordeni (1996).
Būsim kopā gan domās, gan atmiņās ar mūsu mākslinieci 8. jūnijā!
Publicitātes foto, Ņina Leimane