Atklāšana kā jau atklāšana, kur arvien vairāk emociju nekā pašas mākslas baudīšanas, kas tīri fiziski šādos apstākļos nav nekas vienkārši izdarāms, gan apjomīgais autoru skaits – 47 jaunie mākslinieki, gan skatītāju daudzums spēj piepildīt līdz pēdējai iespējai pat plašās „Arsenāla” telpas.
No aptuveni 100 autoriem, kuru darbi tika izvērtēti kā potenciāli iespējami izstādes dalībnieki, tika atlasīti 47, radot iespējami plašu ieskatu jauno mākslinieku darbībā, šo atlasi veica un projektu realizēja Diāna Barčevska, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciāliste, kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes maģistrantēm un radošo jauniešu apvienības „Veritas” dalībniecēm – Evu Ližbovsku, Maiju Rudovsku, Ilzi Jakušu-Kreitusi, Inesi Klestrovu un Iliānu Veinbergu.
Līdz šim vairāk katrs atsevišķie pamanītie autori nu savākti vienkop košā salikumā: Diāna Adamaite, Anna Afanasjeva, Ēriks Apaļais, Kristīne Avotiņa, Anna Auziņa, Artūrs Bērziņš, Auce Biele, Kaspars Brambergs, Kristians Brekte, Patricija Brekte, Ansis Butnors, Andris Eglītis, Flēra Fedjukova, Gustavs Filipsons, Elena Griščenko, Mārīte Guščika, Jānis Janulis, Atis Jākobsons, Ilva Kalnroze, Vineta Kaulača, Kristīne Keire, Ilva Kļaviņa, Ernests Kļaviņš, Linda Kozule, Daiga Krūze, Maija Kurševa, Evija Ķirsone, Vladislavs Lakše, Anda Lāce, Inga Meldere, Lauris Mīlbrets, Reinis Pētersons, Laura Prikule, Jānis Purcens, Māris Ruskulis, Ronalds Rusmanis, Rasa Šulca, Viktorija Valujeva, Anete Vasiļjeva, Eva Vēvere, Reinis Virtmanis, Māra Viška, Andris Vītoliņš, Kārlis Vītols, Sanda Undzēna, Ingmārs Usas un Otto Zitmanis.
Šīs izstādes nosaukums nav jauns, bet no vēstures nācis apzīmējums – no 1948.gada 24.jūnija līdz 1949.gada 11.maijam, Berlīnes blokādes laikā vienīgā iespēja cietušajiem iedzīvotājiem piegādāt pārtiku un humāno palīdzību bija no gaisa. Tad nu amerikāņu pilots Geils Halvorsens ar lidmašīnu „C-54 Skymasters” veica operāciju, pēc kuras viņu plašāk pazina pēc apzīmējuma „Berlin Candy Bomber” – pateicoties tam, ka viņš vācu bērniem ar nelieliem, no kabatas lakatiņiem veidotiem izpletnīšiem nometa dažādus kārumus.
Nezinu, vai Latvijas mākslas baudītājus var uzskatīt par daudz cietušiem, jo mākslas dzīve ris gana aktīvi, taču, šī izstāde patiesi uzskatāma par saldumu eksploziju, no mistiskas tūtas izbirušiem kārumiem, zem kuru košajiem papīrīšiem slēpjas vēl nezināmas un neiepazītas garšas.
Lūk, tikai nedaudzi „sagaršotie” iespaidi no redzētā, tie, kas konkrētajā brīdī spēja saistīt uzmanību visvairāk, jo citā dienā un citos apstākļos tie, protams, būtu pavisam citi autori un darbi.
Kristīnes Luīzes Avotiņas „Triptihs „Izvēle” (I, II, III)”, kurā nemainīgi parādās māksliniecei raksturīgie košie, spožie un gaišākie, pamatnē izkasītie krāsu laukumi, piesātināti, izteiksmīgi tēli. Šauras, vijīgas līnijas, kas rada nepārtrauktas kustības efektu dejojošajās figūrās, un gribas teikt, visā dejojošajā dabā, jo gan dabas tēlu, gan cilvēku plastika šeit ir bezgala līdzīga.
Auces Bieles darbi, starp tiem jaunā provokatīvā versija par Sniegbaltīti, šī – 21. gs. gaumē. Patricijas Brektes stencila stilistikā ieturēti gleznojumi, sadzīves ainas balti pelēkos un dzeltenos toņos. Ērika Apaļā smaidu raisošie naivisma stilistikas darbiņi – trīs rimbuļu sniegavīrs, pasaku gulbīši un bērzu baltie stabiņi.
Maija Kurševa, kuras darbi vairāk sasitās ar Andrejsalas demokrātiski košo vidi, radījusi telpisku objektu, gleznotu, līmētu, dažādu tēlu un radību apdzīvoto stabu, sienu, ielas stūri.
Andris Eglītis un fotogrāfiskais reālisms, kas fiksē mūsdienīgus, ikdienišķus cilvēkus, tukšā baltumā iemestus, atrautus no fona un realitātes kategorijām.
Anda Lāce ar pelēkbaltiem nosacītiem, aprises iezīmējošiem gleznojumiem un kolāža, kam jārada piemājas dīķa sajūta ar aizkaru, dažādu izolācijas materiālu pielipinājumu un pēc tam sa/ap-gleznojumu. Sajūta rodas, negalvoju, ka tieši dīķa, bet kaut kas vilinošs šajā taustāmi tveramajā darbā ir.
Inga Meldere „Spēkavoti” – hantele un tās ēna dažādos rakursos, it kā vienkārši darbiņi, bet līdzās izvietoti veseli 14, tie rada savdabīgu šaha lauciņu, spēlēs efektu.
Vladislava Lakšes provokatīvie darbi, „Jaunā Krievija”, „Jaunā Amerika”, ar karikatūriski asām un sarkastiskām izpausmēm, ar pliku krievu „mužiku”, kam vodka jau bērnu knupīšpudelē, ar kareivi fašita formā zem asiņaina zvaigžņu un strīpu karoga kā apmetņa.
Māra Ruskuļa sīki izstrādātie darbi ar cilvēku pūli dažādās variācijās pāris balti-melni pelēcīgos toņos; sīkas, kā no putna lidojuma tvertas figūriņas, kur, piemēram, „Uguņošanas” vērotāju tālu lejā redzamos sīkos stāvus papildina pret debesīm augšup lidojošu sirsniņu spiets.
Kārļa Vītola monstrīgie tēli, kuru sejas atgādina nodīrātu dzīvnieku purnus, taču citādi šo figūru plastika ideāli atbilst cilvēku ķermeņa proporcijām un kustībām, lielas zilas, aklas acis skumji veras skatītājos.
Flēras Fedjukovas lielie jūtīgi veidotie portreti, kuru nosaukumi, kā ierasts, poētiski un tēlaini, gan par kaislību vīnu, kas ielejams, gan par pelēkām smilgām, kas „rudenī zied. Kalnu korēs kailās snieg. Ērglis iemieg.” Un tomēr tie ir tikai portreti, kur viss cits izlasām acīs.
Vineta Kaulača – viņas ierastās pilsētas un nakts gaismiņu pielieto ielu ainas šoreiz atradušas jaunu izpausmi, nu tas ir lidlauks, kura teritorijas sarūtotie laukumiņi spēlē gaismas spēles ar atspīdumiem. Nakts gaismu raustīgi viļņotās līnijas, kas dubulto, daudzkāršo attēlu piķa melnos Daugavas ūdeņos un šī laika pilsētvides reālijas, konkrēti, „Saules akmens”, parādās Anetes Vasiļjevas darbos.
Artūra Bērziņa nelielie, vienā pelēkblāvā toņu gammā ieturētie darbi ir tīkami atsvaidzinošs malks šajā lielo formātu parādē. Viens vai divi atsevišķi koki (liela ozola klasiskās aprises), meža noskaņas – stāvu un kritušu koku taisnās un krustu šķērsu līnijas, brīžam blāvās, brīžam satumsinātās ainās, kam radīts tāds kā novecinājuma efekts, atgādinot simtgadīgus, pabalējušus fotoattēlus.
Atis Jākobsons ar melni provokatīviem darbiem, ko mazie „emo” pārstāvji noteikti pieņems par savējiem, tomēr nav jau tik vien, smalkās piesātināto toņu nianses, bālās sejas, sarkanās lūpas un caurspīdīgs vēsums, paskarba, bet vilinoša (aizkapa) estētika.
Nesenās skandalozi atklātās izstādes autora, kura darbi parasti izsaukuši plašu rezonansi, no sajūsmas līdz riebumam un lūgumiem aizvākt darbus no izstādes, Kristiana Brektes veikumu pārstāv daži gleznojumi, viens no tiem „Plēsējcūka” ar radību, kam varētu būt tuva radniecība ar bulterjeru šķērsgriezumā un arī efektīgais kolāžas veida darbs – „Nafta” – melnas plēves pārvilkta pamatne, vietumis metot burbuļus un uz tās piestiprināts izkaltis putns.
Evija Ķirsone, kura, liekas, neiedomājamās un spilgtās krāsās tver ainavas un emociju gammas, tomēr noskaņa rodas apbrīnojami precīza, jo, lai nu kā uz to skatās, debesu un ūdeņu, zemes kontrastu var uztver jebkurās krāsu attiecībās, taču izmantotās krāsas nosaka kopējā emocionālā stāvokļa „krāsu”. Un ja nu kaut ko var saukt par ekspresīvu izpausmi, tad šo noteikti.
Ārkārtīgi dažādi darbi un atšķirīgi autoru līmeņi, atšķirīgas intereses par glezniecību un tās tendencēm, brīžam jūtama akadēmiskās gleznošanas ietekme, tik pat uzskatāmi un saspringti reizumis arī mēģinājumi no tās izrauties, ielu mākslas ietekme un sava rokraksta meklējumi, ko daļai autoru jau izdevies radīt izteiksmīgus un atpazīstamus. Gan latviski atturīgie, pieticīgie, minimālistiskie paņēmieni, gan krāsu prieks, kas liek savilkt pirkstus, ļaujot nagiem iecirsties delnās.
Darbi tagad aplūkojami arī sadarbībā ar izdevniecību „Citrons” tapušajā izstādes katalogā.
Izstādes ģenerālsponsors SIA „Alfor” un žūrijas komisija par augstiem mākslinieciskiem sasniegumiem piešķīra naudas prēmiju 2500 LVL apmērā.
Savukārt portāla TVNET lasītāju un balsotāju simpātijas izpelnījās Evija Ķirsone.
