Harija Branta zīmējumi atklāj matemātiski neeksistējošu nereāli reālu realitāti. Pieņemiet šo manu ideju kā provokāciju un vienlaicīgi kā aicinājumu apskatīt pasauli caur palielināmo stiklu, vai kā aicinājumu pieredzēt pārsteigumu par kādu ikdienā satiktu cilvēku.
Pateicoties nevainojami apgūtajām akadēmiskajām prasmēm un klasiskajam zīmējumam, Harijam Brantam šī pasaule ir kā veidne. Suģestējošs, nedaudz iejūtīgi kariķēts objekta attēlojums, atklājas kā zivs izbāzenis [...]. Ar savu skatienu tā liek skatītājam atbildēt uz retorisku jautājumu: „ Vai skatītājs esmu es? Vai es esmu tas, kurš nodots skatīšanās aktam?" Dziļš un nekaunīgs tēlu skatiens nepakļauj skatītāju; dziļš un nekaunīgs skatiens neļauj noliegt tiesības piederēt arī skatītāja skatienam. Citiem vārdiem sakot, tas neļauj izvairīties no „zivs" acs. Kariķētie sejas vaibsti un uzsvērtās formas nosaka uztveri, empātiju un bailes no attēlojuma realitātes kā no sirreālistiski bīstama fakta par dzīvi. Tēlu uzvedība veido to raksturu, savienojot ar cilvēka anatomiju un tehnoloģizēto kultūru. Šajā brīdī „zivs" pārvēršas kādā tieši izstrādātā, varbūt pat ģenētiski radītā radībā [...].
Lielākoties attēlotajiem varoņiem ir izceltas acis, it kā patstāvīgi pārbaudot realitātes izmaiņas un saskaņā ar šo pārbaudi nosakot sajūtu pārsteigumu, kas rodas skatītāja sajūtu laukā. Šis acu skatiens, kas ir ļoti svarīgs māksliniekam, man liek atcerēties franču filozofu Žaku Deridā (Jacques Derrida), filozofa pārdomas par acīm un rokām. Saskaņā ar Deridā, cilvēku eksistencē šīs divas ķermeņa daļas ir vispriviliģētākās saskarsmē un iespējā komunicēt ar objektiem un subjektiem, kas pārstāv pasauli. Saskaņā ar domātāja teoriju acis nav tikai dvēseles spogulis, bet arī klātbūtnes nosacījums un jēgas piešķiršana pasaulei. Skatiens vienmēr ir jaunības palieka un uzņēmība pret vizuālo informāciju, kas ir atrodama eksistenciālā cilvēka nenozīmīgajā aplī. 1 [...]
Telpa un laiks mākslinieka darbos kaut kādā ziņā tiek izslēgti. Tēli ir gandrīz nošķirti no tā, ko varētu pastāstīt mākslas darba telpas laiks. Dažu zīmējumu nosaukumi un foni ir tikai pieņemti kā konkrēti mirkļi, kas varbūt pieder Venēcijai, vai kādai citai iztēlotai ikdienas telpai. Daudzos no darbiem fons varētu tikt apzīmēts kā klusuma fenomens. Uzdrošinos apgalvot, ka klusums vispilnīgāk poetizēts un aprakstīts Džona Keidža (John Cage) tekstos un radošajos darbos: „ Vairāk klusuma manas ausis nekad tik daudz nav dzirdējušas." Iespējams šis klusums oriģināli ir vizualizēts arī Harija Branta mākslinieciskajā sistēmā? To nekad nevar zināt... „
Fragments no Remigijus Venckus esejas „Matemātiski neeksistējošā nereāli reālā realitāte"(2010).
Viļnas Mākslas akadēmijas, Vitautas Magnus universitātes un Šauļu universitāte profesora.
