Neparastais, grandiozais meistarstiķis, ko radījuši visi šie jaunie cilvēki, patiešām neatgādina parastu Eiropu. Pareizāk būtu teikt, ka Reiņa Dzudzilo izprātotā, trīsstāvīgā, baltā "hruščovka" ar griestu augstumu līdz 2 metri piecpadsmit un ar vēja raustītām drānām apklātie vēdlogi liek justies kā kaut kur dieva pamestā Kongo džungļu ciemā. Kur baltie cilvēki atbraukuši, lai iezemiešiem parādītu inteliģentu un mūsdienīgu izrādi, kamēr vietējie blisina acis, cīnās ar tveici un labāk izvēlas pētīt koka konstrukcijas vai tramīgi vērties apkārtējos.
Andrejsalas "Hedā Gablerē" katrs no apmeklētājiem ir lūriķis. Tieši tas lūriķis, no kura baidās pati Heda. Tas lūriķis, kurš noteikti pieķers sievieti vājuma brīžos, padarīs katru pieļauto kļūdu par skandālu un viņu pazudinās. Tāpēc sajūsmina, cik Sandra Zvīgule ir pārliecinoša. Cik ieturēta, riebīga un izmisusi. Cik trausla, kaut ārējā čaula norāda uz pretējo.
Šajā Henrika Ibsena lugā, šķiet, visi mīl viens otru. Protams, pilnīgi nesekmīgi un nemākulīgi. Kādā epizodē Heda (Sandra Zvīgule) runā ar ģimenes draugu Braku (Normunds Laizāns) par to, cik interesanti būtu radīt mīlestības trijstūri, tomēr tikmēr izrādē veidojas nepārliecinoši, kautrīgi un nedroši četrstūri, ovāli, loki un lauztās līnijas. Katrs no varoņiem nespēj atzīt zaudējumu citam, un šo zaudējumu sabiedrībā sauc pavisam vienkārša vārdā – mīlestība. Tas drīzāk pārvēršas par sodu, kuru jānes kā krustu cauri dzīvei, un kas nav nometams. Izņemot vienīgi omulīgajam Leonardas Ķesteres tēlam tantei Julei, kurai katra pasaules drāma iet secen. Un ne jau tāpēc, ka nav tik daudz, bet tāpēc, ka pilnīgi nerūp.
Radošā izrādes komanda visu nolikusi kā uz delnas. Bet visvairāk pašu Hedu, kas, iegūdama dzīvesvietu, ir mēģinājusi atrast patvērumu, tomēr liktenis lēmis notikt pretējam. Visi izrādē darbojošies tēli kā dzīvnieciņi droši mētājas no baltās, trīsstāvīgās "palātas" uz aizkadru un skatītājs var ierauties savā šūniņā, paslēpties aiz palodzes un netraucēts un apmierināts šķielēt uz apkārtējiem un lejā notiekošo. Tikmēr Gablere ir iesprostota savā šķietamajā patvērumā un, to nekad nepametot, atrodas zem milzīga, nospiedoša palielināmā stikla. Tā vien liekas, ka šo tramīgumu kombinācijas režisoru tandēms radījis stratēģiski. Lai atkal nebūtu jāsēž pilnīgā drošībā un komfortā un jānoskatās uz istabā notiekošo drāmu no tālienes. Pēkšņi visi ir vairāk vai mazāk vienā līmenī, un izrādes vide iegūst daudz vairāk dimensiju – aktieri darbojas vertikāli, horizontāli, virs zemes un aizkadrā.
Un dinamika tādēļ neapstājas. Kalpones Bertes tēlā iejutusies Paula Prozoroviča, kura šiverē vien riņķī apkārt, mēbeles kārtojot un veicot sociālos pakalpojumus. Tikmēr pārējie aktieri ber dialogus, trinas kā pliki pa nātrēm Hedas dēļ un, kā uz pavēlēm plaukšķinādami, rada ekstravertas, emocionālas klišejas, lai tikai piebremzētu savas īstās jūtas. Gan Hedas vīrs, doktors Jergens Tesmans (Jānis Vimba), gan Braks ir ārkārtīgi aizrauti ar laicīgām, nevērtīgām lietām un nespēj paskatīties uz savu dzīvi no malas un pieveikt paši sevi. Kā saka Heda: "Nokārtot rēķinus ar dzīvi".
Zem šī izteiciena ne vienmēr vajadzētu slēpties nāvei kā risinājumam. Tomēr gan pati Heda, gan viņas tuvais, pat pārāk tuvais sirdsdraugs, rakstnieks Eilerts Lēvborgs (Gatis Gāga) to tādu izvēlas. Iespējams, tikai tāpēc, ka viens vīlies sabiedrībā un sevī kā kopumā, otra – tāpēc, ka palikusi viena. Viņas bezmugurkaulainais vīrs nespēj sievu apgādāt, neskatoties uz to, ka strādā daudz, bet bezjēdzīgi. Braks vēlas tikai patmīlīgas intīmās "izjādes", un Gableres vecā biedrene Elvstēda kundze (Madara Botmane), kura pametusi savu vīru, lai nodotos Lēvborgam radošajā procesā, novēršas no Hedas tādu pašu laicīgu iemeslu dēļ – lai palīdzētu Lēvborgam radīt savu manuskriptu, kas arī izdodas.
"Heda Gablere" ir dziļa, konstanta traģēdija. Tomēr Elmārs Seņkovs ar Juriju Djakonovu nav akcentējis vadlīniju, kura novestu līdz tik fatālam un klasiskam iznākumam, lai beigas būtu ārkārtīgi sāpīgas un emocionāli saviļņojošas. Tieši otrādi – izskaņa ir kā norauta un neblīva, atgādinot Dailes teātrī teju kā ar nazi nogriezto Mihaila Gruzdova režisēto Čehova "Kaiju". Tomēr šķiet, ka tām vajadzētu būt smagām, laiku apstādinošām, apkārtējos ietekmējošām. Kā nekā Heda ir tāds tēls, kuru visi apbrīno neatkarības, nepiekāpības, skaistuma un pašpārliecinātības dēļ. Un viņas priekšlaicīgā nāve nudien varētu būt trieciens tiem, kuriem licies, ka Heda varētu būt pēdējā, kura salūstu. Pēdējā, kurai aptrūktos drosmes nodzīvot savu dzīvi pa ĪSTAM.
Andrejsalas izrāde ir nelaime pašā tās saknē, kas neattīstās pakāpeniski, bet ilgst visā priekšnesuma garumā. Tā ir traģēdija no tā mirkļa, kad skatītājs apjauš, cik kails, neaizsargāts un niecīgs ir katrs tēls un viņi paši, lai arī cik tālu paslēptos. Traģēdija, kad neviens nespēj būt viņš pats, tikai lai nezaudētu statusu skandāla dēļ. Traģēdija, kad istabā ienāk Heda - aristokrātiski savilktu nievājošu muti, bet ar acīm, kurās jūtams dziļš izmisums, un Sandrai Zvīgulei šī kombinācija sanāk tik patiesi, ka liekas viņa ir dzimusi Gablere.
Izrādes aktieru ansamblis ir pārliecinošs bez ierunām. "Palātā" viss notiek tik saskaņoti, ka nav ko iebilst. Labāk vienkārši nerunāt. Iespējams, nav atrisinātas akustiskās problēmas, tas liek saspēli reizēm arī nesaklausīt, taču tehnisku nepilnību dēļ nav tiesību nepamatoti kritizēt skatuves darbu. Lai gan ar nepilnībām Gableres radītājiem vajadzētu rēķināties. It sevišķi otrā cēliena laikā, kurā projektora šņākoņa krietni apslāpē tēlu sarunas, bet to pa retam labo Ata Erica skaņu efekti – tad nevajag dzirdēt neko citu kā vienīgi tos.
"Heda Gablere" ir padarīta dinamiska, ievīta mūsdienīgā valodā un, līdzīgi tā paša Gruzdova un tā paša Dailes teātra 2003.gada "Hamletam" - aktuāla un distanci izjaucoša. Cik interesanti liekas, ka pasaules kritika Gableres tēlu bieži ir atzinusi kā "feminīno Hamletu" tā īstuma, pasaules taisnības un letalitātes dēļ. Sanāk likumsakarīgi, ka arī Ibsena lugas laikmetīgai versijai Latvijā bija jānāk.
Tikpat svaigas vēsmas ieviesusi arī lielā kostīmu mākslinieku komanda ar Kristu Dzudzilo priekšgalā un Inetas Urtānes, Evijas Bergas un Milas–Ludmilas Kruglinas palīdzīgajām rokām. Tēli ietērpti šobrīd, nu jau par ikdienu kļūstošajos, Art Deco paveida apģērbos, kas rada ne vien turīgu aukstasiņu statusu, bet arī piešķir tēlam īpašu definīciju. Tante Julle pārspīlēti vecmodīga, Teja Elvstēda pārāk jauna un nepārliecinoša, Jergens un Braks švītīgi un tikai, bet Lēvborgs nekonkrēts, vēl aizvien drūms un vairs ne tik ārišķīgs. Arī Austras Steķes vijole jau no paša sākuma rada tādu bēru efektu, ka pat tiem, kuri nezina, kas notiks ar Gableri, uzjundī kapusvētku sajūtas. Šajā Ibsena darba ekranizācijā attaisnots ir viss, dažbrīd pat liekas, ka vairāk nekā var saprast.
2005.gadā Oļģerts Kroders radīja savu versiju par Hedu Gableri. Toreiz tās scenogrāfija bija pielīdzināta autentiskajam jūgendstila laikam, un galvenajā lomā iejutās Ieva Puķe. Rezultātā sešas nominācijas - labākā dramatiskā teātra izrāde, labākais režisors, labākā aktrise, labākais jaunais skatuves mākslinieks, labākais scenogrāfs un labākā kostīmu māksliniece. Vai Elmārs Seņkovs ar Juriju Djakonovu un Reini Dzudzilo spēs iekarot tikpat lielas žūrijas un skatītāju simpātijas, rādīs laiks. Tomēr, ja redzēta, šī sajūsminošā un aizraujošā "Hedas Gableres" versija patiešām netiks aizmirsta nekad. Ne tikai ekstraordinārās lokācijas un fascinējošās, estētiskās un hipnotiskās scenogrāfijas, bet arī, pavisam vienkārši - tiešās un skaudrās īstuma gammas dēļ.
Foto autors Ingus Bajārs
