Jura Dimitera plakātu izstāde Andrejsalā

Domājams, izstādes meklējumi vismaz daļai skatītāju pārtaps orientēšanas sacensībām līdzīgā pasākumā, bet tas laikam labi, jo nupat ziņās dzirdēju, ka orientēšanās esot latviešu vidū populārākais sporta veids. Tad nu, lūdzu, te jums būs! Galvenais – nonākot Andrejsalas teritorijā, sekot visās iespējamās vietās izlīmētiem plakātiem, kur veļas pulvera „Ajax” logo redzams savienojumā vietējā (sabiedrības) „tīrīšanas līdzekļa” Dimitera vārdu, palēnām sasniedzot vietu, kur to koncentrācija vislielākā, var uzskatīt, ka mērķis ir sasniegts.

Izstādē skatāma gan klasika – jau no astoņdesmitajiem pazīstami plakāti ar desās pārtopošo gulbīti un „ķieģeļgalvu” ar ķieģeļordeni pie krūts, gan teātra plakāti, gan arī jauni un pavisam neredzēti darbi. Kopskaitā ap sešiem desmitiem.

Izstādes atklāšanas diena – pretrunīgais 9.maijs – dažādu politisko virzienu atbalstītāju svinamdiena, liekas īsti atbilstoša, lai atklātu mākslinieka-eiroskeptiķa plakātu izstādi. Negatīvu lomu gan, manuprāt, nospēlē vietas izvēle, kaut arī telpa lieliska un izstādei piemērota, tomēr šķiet, ka lielai skatītāju daļai darbi tā arī paliks neredzēti, turklāt izstāde apskatāma tikai pavisam nedaudzas dienas no 9.-13.maijam.

Nu, ko gan vēl iespējams pateikt par Dimitera plakātiem? Viņa lakoniskie, tiešie darbi „bliež tieši starp acīm” un arī zem jostas vietas, ja vajadzīgs un pelnīts. Un izpelnās i valsts kopumā, i politiķi, i vēlētāji-aitas (plakāts ar mīlīgi bezpersonisku dollijtipa radību un jautājumu – „Par ko balsosi?”) un mietpilsoniskā patērētāju sabiedrība arī dabū pa ribām. Humors ass un dzēlīgs, izpildījums ekselents. Grūti to aprakstīt, jo darbi runā paši par sevi. Minēšu tikai dažus (un tie tiešām no kopskaita ir tikai nedaudzi piemēri).

„Mūža izglītība” – melnbalta aina ar bomžiem, kas rokas pa miskasti. Piemineklis VEFam – fasādes daļa ar Zevu, kas izgriezta kapu pieminekļa formā uz zaļas kapu zālītes fona. Tad vēl bezgala lakoniskais darbs ar Latvijas ģerboni centrā, kas reklamē pasākumu „Saeima”, kuram, kā minēts zemāk, „ģenerālsponsors Latvijas tauta”. Šiškina darbs „Rīts mežā” (kā vēsta uzraksts zem attēla) jaunās skaņās – rīts mežā ar atkritumu kalniem. Tāpat aktuāla tēma plakātā ar padomju tipisko strādnieka tēlu – „Kaut ar pastalām, bet Īrijā” un 19.gs. grafiku smalkumā izstrādāta aina ar maitasputniem – „G8 summit”. Blakus par izvēles brīvi liecina sarūsējusi rīve. Bībeliskais savienojumā ar „dimiterisko” – epitāfija uz kapa „Laiks dzīvot un laiks pensijā”.

Līdzās arī nelieli darbiņi, kur redzama gan jau par klasiku kļuvusī „neļķu Alīnas” kopbilde ar princi Čārlzu (paraksts – „Latvija rullē”), gan 20.-to gadu koķetas skaistules attēls, kur uzraksts „Lettland” pārklājas ar „Sexland” un nostalģiskais „In memeoriam” – caur veco, biezo padomjlaika tējasgāzi blāvi atspīd V. Muhinas „Strādnieks un kolhozniece”.

Savu tiesu dabūjis arī vietējais „superstārs” jeb „Džej Stīvers”, kas gozējas kāda plakāta centrā, ap viņu dažādu pasākumu reklāmas fragmenti, „Baltijas Pērli” ar tās seju Grētu Garbo ieskaitot, un visam pāri krievu burtiem „Identity”. Kāda nu kuram.

„Art is dead” – vēsta aina ar vienu no daudzviet Vecrīgā uz ielas redzamajiem stendiem, kuros pārdod briesmīgi bezgaumīgās suvenīrgleznas (ar dzintariņiem un tādā garā), šeit redzami tikai sakabināti rāmīši ar melnu tukšumu tajos.

Uzraksts ar sarkanvioletiem tādiem kā art deco stila burtiem „Nostalgie” un plakāta centrā PSRS ražots prezervatīvs ar uzdrukātu cenu 2 kapeikas, norādi par izmēru (1) un ražošanas datumu (jeb derīguma termiņu) – augusts, 1970.

Un kur tad vēl feminisma un seksuālas nediskriminācijas seku „daiļais zieds” – brīdinājuma zīme par ceļa darbiem – siluetā redzama sieviete augstpapēdenēs atspērusies pret lāpstu.

Mani savaldzina kāds plakāts, kur gan būtiskāku lomu nospēlē tā novietojums (nezinu gan, apzināts vai ne) – redzama Kristus seja, mierīgas acis, kas domīgi veras debesīs, kur riņķo trīs iznīcinātājlidmašīnas. Efektu rada tas, ka glezna atrodas tieši virs spoguļa. Viela individuālām pārdomām.

Cik daudz erotikas un romantikas iespējams saskatīt divos sērkociņos! Abpusēja degšana un izdegšana, Romeo un Džuljetas tematika dažādos variantos. Tā ir vēl viena Dimitera darbu iezīme –pazīstamu formu un objektu salikumi, vienotrā pārplūstoši savienojumi un košas krāsas. Banāna un cīsiņa kaislīgs savijums. No loga plūstoša gaisma, kas sasniegusi grīdu pārtop smagnējos gaismas aizkaros.

Šis patiešām bija tikai neliels ieskats, jo darbu skaits patiesi ir vērā ņemams un katrā no tiem iespējams ievērot dažādas nianses, vairāk vai mazāk filosofiskas un kritiskas idejas, tiešus un zem-tekstus. Noslēgumā laikam vēlreiz „jācitē” izstādes autors – netālu no ieejas novietots latviešiem mūžam aktuālas tēmas plakāts „Mūsu ceļš” – kur maza pelīte tup uz sarkana paklāja starp diviem gādīgu roku pavērtiem slazdiem.