Galerijā „ Mūrnieks” tika atklāta Kristīnes Kvitkas personālizstāde „Negramaro”

Ah, ko es varu jums sacīt par Kristīni Kvitku. Šī jaunā dāma ir viena no talantīgākajām Latvijas jaunajām gleznotājām. Autore vēl nav beigusi Mākslas akadēmiju, bet viņai jau ir padsmiti izstāžu savā kontā. Radoša un ražīga, tā var raksturot Kristīni. Nevis Šlesers ir cilvēks motors, vilciens un raķete, bet gan Kristīne. Jābrīnās, kur slēpjas tāda enerģija šajā daiļajā būtnē?

Izstāde tiek organizēta galerijā „ Mūrnieks”. Vieta ir izvēlēta ļoti veiksmīgi, lai gan galerija atrodas tā saucamajā perimetrā, šī vieta nav parasta. Visa Mūrnieku iela ir atjaunota un savesta atbilstoši 19. gadsimta Rīgai. Iela ir skaisti bruģēta un māju fasādes ir atremontētas. Kā jau zinām, ne visas ieliņas šajā Čaka ielas rajonā ir tik kārdinošas, bet šī ir kā tāda saliņa starp lēta alkohola un spēļu automātu „paradīzītēm”.

Jau pie ieejas mani sagaida autore ar „Prozīt konfektēm”, kuras viņai kāds ir uzdāvājis. Cilvēku nav daudz, bet kā sazīmēju, tad, protams, ir tuvākie draugi un radi. Izstāžu zāle nav liela un apgaismojums arī nav no labākajiem, bet šai vietai ir savs šarms, vai nu tas slēpjas rajonā, vai arī ļoti atsaucīgajā un patīkamajā galerijas kolektīvā. Es te pirms gandrīz gada dzēru tēju no galerijas krājumiem.

Pēc īsas uzrunas, kurā vairāk izsakās galerijas „ Mūrnieks” direktors, visi tiek aicināti „iekost”. No runas, kas man aizķērās – Paldies, ka esi palikusi uzticīga mums un glezniecībai. Domāju gan, jums Kristīne noteikti ir liels ieguvums.

Skan itāļu mūzika. Darbi ir tapuši Itālijā, Kristīnes mācību laikā. Kristīne, kā jau daudzi dodas apmaiņas programmās starp universitātēm. Stāsti ir dažādi par to jēgu, bet Kristīne kā daudzi izmanto šo iespēju sava redzes lauka paplašināšanai. Tā kā mēs zinām jau sen, ka „ auslandē” mākslas izglītība ir nobrukusi zemāk kā Ludzas pamatskolā. Apmaiņas studenti šo iespēju izmanto savādāk. Rada savus darbus, bauda vidi un izvēlās šo braucienu par kūrortu, kur ir iespēja nesaspringti nodoties savu sapņu piepildīšanai, mākslas jomā. Ak jā, vēl, protams, ir patīkamais apbrīns, ko velta vietējie iezemieši, ieraugot īstu glezniecību. Te nu laikam man būs jāpiekrīt sociālisma teorētiķiem par satrūdējušo rietumu mākslu, jo laikam visi modernismi un citi „ismi” ir ietriekuši pamatīgu robu mākslas izglītībā. Ar konceptuālismu nu vien var nosist kaķi, jo murgs ko „jaunie artisti” sacer ir gana smags. Bet ar šiem vārdiem es nekādi nevaru aizskart Kristīni. Kristīne iet savu ceļu.

Ak jā, skan itāļu mūzika, uz galda vīns un nacionālie pīrādziņi. Un gleznas, jā gleznas. Darbi ir bezgala brīnišķīgi. Šeit dominē tikai ainavas un arī viena klusā daba. Itālija savā spozmē. Kristīnes stils ir mainījies kopš pēdējām izstādēm. Kristīnei, kā viņa pati izteicās, ir sākusies „Baltā līnija”. Darbos vairs nav skatāmi sirreālisma, pat ekspresionisma motīvi. Nav vairs Kristīni raksturojošās klusās dabas un portreti. Tagad ir skaistuma atspoguļojums, var pat teikt ar minimālu impresionisma devu. Lai gan krāsu izmantojums darbos arī atsauc fovismu. Nu ja, Kristīnei dzīvē ir iestājusies „Baltā strīpa”, tātad arī ekspresionisma maigākā un pirmatnīgākā forma - fovisms.

Ai, bet varbūt, ka tā fovisma apzināti tur nemaz nav. Kā zinām gaisma dienvidu zemēs ir savādāka, tā nav kā Latvijā un Purvīša kolorītu jums Itālijas zilajās debesīs nesakasīt. Gaismas krīt asi un veido šķeltas gaismu pārejas. Kristīne arī veiksmīgi ir atbrīvojusies no pelēkajiem toņiem, kuri ir bezgala uzbrūkoši latviešu māksliniekiem, lai gan cik zinu, Kristīne nekad nav bijusi pelēka nedz darbos, nedz dzīvē.

Darbos atspoguļota pilsētiņa, kurā Kristīne mācijās. Šeit, Lečē, tā šo dienvid Itālijas zābaka papēdī esošo pilsēteli sauc, ir tapuši visas izstādes darbi. Tas ir plenērs. Kristīne devās dabā un gleznoja. Tipiska dienvidu arhitektūra, baltas mājiņas, gandrīz Meksiku atgādinošas baznīciņas, darbos rodas iespaids, ka ir ieilgusi „Sjiesta”, un vienīgais trakais, kurš ir atradies tajā brīdī uz ielas ir bijusi Kristīne. Bet var būt, ka tā arī ir bijis, jo māksliniece gana brūna palikusi.

Manu uzmanību piesaista darbs ar nosaukumu „Melnbaltā Masatra”. Tumšas debesis ir savilkušās pār mazās baltās pilsētiņas ieliņām. Melni elektrības vadi kā zirnekļa tīkli ir satinuši mazās simtgadīgās mājiņas. Tikai vientuļš melns krusts uz mājas jumta sargā šo pilsētiņu. Ah, var pilnīgi just enerģetizēto gaisu pirms vētras.

Baltās klintis – Mežonīga klinšu ainava. Dienas vidus, saule spēlējās uz sarkanīgajām klintīm, te izsizdama pa violetam, dzeltenam refleksim. Klinšu faktūra rada baisu iespaidu. Klintis tāpat kā mākoņu gubas rada augsni fantāziju augļiem. Var saskatīt dažādus tēlus un simbolus. Šis darbs ļauj meklēt tumšajās alu spraugās sensenus mošķus.

Jā, Kristīne ir gaismas spēļu pavēlniece un tur viņa paliek nepārspēta.

Intervējot Kristīni es uzinu par viņu un viņas mākslas ideāliem daudz vairāk, tādēļ nedaudz iepazīstināšu jūs ar viņas atziņām.

Itālija Kristīnei ir iedvesmas un radošā uzrāviena vieta. Kristīnei katru dienu gribējās gleznot. Tālums no ģimenes un draugiem rada tādu kā klostera efektu, sevis sakārtošana un pilnveidošana.

„Es negleznoju kādā izteiktā stilā. Es gleznoju ko redzu un kas man rada prieku.”

Kristīne ir estēte. „Mākslai jābūt skaistai. Cits mākslā ieliek veltījumu Dievam, cits kritiku, cits naidu, dusmas. Bet es skaistumu, jau gana daudz apkārt netīrumu, kāpēc vajag vēl to atspoguļot? Liela daļa Latvijas mākslinieku skrien līdz modei, kura jau ir pagājusi pirms 50.
gadiem, viņi neskrien līdz savai sirdij, tas ir arī viņu pelēkums.”

„Man sāk patikt savi darbi. Agrāk, kaut vai pēc nedēļas man patikai tikai 30% savu darbu, bet tagad gandrīz 100%. Laikam tā ir profesionalitāte un briedums.”

„Man nav grūti atdot darbus, kad tos pārdodu. Es tos uztveru kā bērnus. Tie aug, es tos aprūpēju, kopju un tad viņi dodas savā dzīvē. Es neesmu egoiste.”

„Gleznošana ir man dzīve. Būšu mūžīgā gleznotāja.”

Es tam ticu, tā domā Ivars.

P.S. „Starp citu, rudenī gaidiet jaunu izstādi, ja nekas ekstremāls nenotiks” tā atgādina Kristīne.