Kārtējais rīts. Olas. Pipars. Tomātiņš. Ričards neēd Sāru.
Viss ir acīmredzams.
Pat, ja šķiet, ka priekšā ir ārkārtīgi skaists pāris un divi jauni, iekārojami cilvēki, viss ir acīmredzams.
Ģimenes dzīvē notikusi nelaime, un, kā nu citādāk, ja par to nepastāstīs tā, kā par to ir jāstāsta.
Ar diviem skaistiem ķermeņiem, to rotaļām, iekāri un vilšanos.
Jo tik daudz pāru dzīvo nelaimīgu ģimenes dzīvi tikai tāpēc, ka viņu seksuālās dziņas nav piepildītas.
Jurijs Djakonovs ir pārvērtis angļu dramaturga Harolda Pintera darbu gandrīz līdz nepazīšanai. Galvenās vadlīnijas tomēr paliek. "Mīļākie – Akts" ir pikants stāsts par to, kā meklēt alternatīvas iesīkstējušām attiecībām. Kad vienam zūd iekāre, kad otrs nezina, ko darīt. Par dzīves cikliskumu un rutīnas negatīvo ietekmi. Par to, ka ir laiks darīt ko jaunu un, iespējams, pat ārkārtīgi neloģisku un neordināru.
Izrāde ir par Ričardu, tikai no cita skatu punkta. Par diviem Andrejiem Filipoviem.
Izrāde ir par Sāru, tikai no cita skatu punkta. Par divām Elīnām Lutcēm.
Ričards ir vīrs, Sāra ir sieva.
Ričards ir sievas mīļākais, Sāra ir vīra mīļākā.
Viņi krāpj viens otru ar viens otru. Viņi viens otru grib, bet nedabū.
Rūdolfa Baltiņa un Jāņa Sniķera vizuālās un luminiscējošās skatuves kompozīcijas ietērpj abus dejotājus krēmīgā, uzvelkošā kodoskopa gaismā, izceļas ķermeņu labākās īpašības, dažbrīd redzamas un neredzamas. Ik pa brīdim uz ekrāna parādās dažādas pārprotamu un pervelīgu simbolu kombinācijas, kuras liek justies vēl neomulīgāk. Bet tikai tāpēc, ka visu laiku šķiet – tu esi ielīdis kāda skapī, lai kā lūriķis, kur tūlīt varētu pieķert, novērtētu, kas nu kuram ir gultā. Kādi lielumi, kādas kustības un visi citi parametri.
No Elīnas Lutces auguma līnijām un ķermeņa virāžām apmeklētājiem sāk celties asinsspiediens. No Andrejs Filipova torsa un sejā atspoguļotā valdnieciskuma apmeklētājām piebriest kakls. Īsāk sakot, paelpot nevar. It sevišķi tad, kad abi dejotāji ir tuvu viens pie otra un nemaz nemēģina uztraukties par apkārtējiem, kuri varbūt siekalojas, varbūt svīst vai pavisam vienkārši vēlas būt vienā no dejotāju vietām. Ļaut, lai Ričards spaida un Sāra berzē.
Un tā Andrejs Filipovs un Elīna Lutce tēlo mīļākos un padauzas. Viņš ir izmeties apakšbiksēs, mainījis ego un rāda frontālos izciļņus, kamēr viņa, uzvilkusi augstos papēžus, zibina tvirtumus. Parastā, pelēkajā un nepiepildītajā ģimenes dzīvē Sāra ir basām kājām, bet Ričards – ar koferi un darba kreklā, tomēr ar laiku viss mainās.
Tēlu transformācijas notiek nepārtraukti.
Kamēr Jurijs Djakonovs, Ata Erica un Andreja Zālīša ierakstīts un samiksēts, pats naratē lugā notiekošo, tikmēr abi iesilušie dalībnieki trinās un grābstās, atļaujot vien nojaust, kas atrodas zem tā jau trūcīgā apģērba.
Un rīta brokastu teflona panna kļūst par Sāras fetišu un Ričarda traucēkli.
Un tad panna kļūst par Ričarda fetišu un Sāras rotaļlietu.
Šis elements, atkarībā no ainas un pozīcijas, nomaina Harolda Pintera "The Lover" izvēlēto bongo kā centrālo totēmu, kuru pielūdz vai nievā. Lutce to izmanto, pilnīgi anatomiskiem nolūkiem un, lai pastiprinātu estrogēna daudzumu asinīs, kamēr Ričards to pārsvarā uzskata par svešu un nevēlamu lietu ģimenes midzenī. Lai gan pannas vietā varētu būt arī tas pats bongo vai termofors, izrādē pielietotais sadzīves priekšmets vislabāk saskan ar Sāras mājsaimniecisko dabu un slēptajām virtuves izvirtībām.
Nevajag arī domāt, ka šī "The Lover" versija ir dziļi erotiska. Kaut gan, patiesībā tā arī ir. Tomēr nereti gadās brīži, kad intīmā pievilcība tiek nomesta aiz muguras, un priekšplānā izvirzās eksistenciālās vērtības un cīņa par cilvēku blakus un harmoniju. Par to, lai laulības dzīve būtu nebeidzami mirkļi aizrautības, padevības, dvēseles siltuma un, galvenais, godīguma un atklātības.
Kaut kā tāda, kas ir acīmredzams.
Taču tik grūti bez šīm lietam iztikt. Ja turies kopā ar savu tuvāko un neparedzamajos dzīves līkločos esi gatavs ņemt šo cilvēku līdzi, neskatoties uz visu un neskatoties kā.
Vienīgā nelaime ir tā, ka vasara vēl tikai sākas, bet "Mīļakie-Akts" jau beidzas un skatītāju līdzi šajā apburošajā, neparedzamās dzīves līkloču ceļojumā vairs neņem. "Dirty Deal Teatro" lugu izrādīja vien divās tās versijās, kaut gan, pilnīgi noteikti vajadzētu vēl. Tie, kuri interesējušies par dejas festivālu "Laiks dejot", noteikti zināja tajā iekļauto izrādi "Melot nedrīkst izlikties" un mēģināja iegūt vēl papildus sajūtas. Arī šajā priekšnesumā ar performatīvām un, iespējams, provokatīvām kustībām nodarbojas divi jauni un iekarsuši cilvēki, tikai Djakonovs ar Lutci apmainījušies vietām. Viens ir aktieris/dejotājs, otra – režisore/horeogrāfe.
"Mīļākie-Akts", kā jau vairākas mazo teātru kompaktā koncepta lugas, ir viendienīte. Bet ļoti gribas, lai šo izrādi rādītu vēl un cilvēki nāktu, skatītos un justu, kā viņiem ceļas asinsspiediens vai piebriest kakls, vai lai karsti metas, vai lai kas. Jurija Djakonova spēja iejusties kustību teātra pasaulē jau pierādīta ar versiju Klodīnes Galeā lugai „Naktī it nemaz nav bail", kas pirmo reizi tika atrādīta festivālā "Patriarha Rudens 2010" kā atklātais mēģinājums, un vēlāk arī Francijā. Tāpēc, kamdēļ prasīt komentārus. Ļoti cerams, ka "Dirty Deal Teatro" rīkosies tāpat kā Ģertrūdes ielas teātris ar maģisko Mārtiņa Eihes "Sāru Keinu", un atkārtos to reizi pa reizei. Lai jau latvieši svīst no dejas, vasara ne visu laiku mēdz būt pietiekoši karsta.
