Uzreiz jāteic, ka principā to nevar saukt par dejas izrādi, vismaz ne tikai, vismaz ne bez paskaidrojošas piebildes, ka deja daļēji notiek uz ekrāna un salīdzinoši nedaudz tepat uz skatuves. Uz ekrāna filma/deja, kurā jaunieši – šie paši un vēl daži, apdzīvo Andrejsalas Siltumcentrāli TEC - 1. Stāsts ar to, kas Andrejsala bija, kas ir un kas iespējams būs.
Vēl 90.gados ar Zviedrijas Starptautiskās aģentūras finansiālu atbalstu tika izstrādāta Andrejsalas Siltumcentrāles TEC - 1 modernizācija. Kopš 2002.gada centrāle nestrādā. Savukārt Laikmetīgās mākslas muzejam bija jātop 2004.gadā. Pagaidām šis projekts iestiepies nezināmā laikā.
Industriālā vide un deja, telpa, ko apdzīvot kustībai, gan mehāniskai, gan plastiskai. Tā ir enerģija, kas tur uzkrājusies un nu savdabīgā veidā tiek atbrīvota. No jauna apdzīvotā telpa stāsta savu stāstu, dalībnieki savējo. Katrs no dejotājiem smēlies iedvesmu no kā cita – kāds no dzeltenas trubas, kāds no dzelzs tilta, atmiņā paliekoša ir aina, kur dalībnieki dejo valsi uz šī tilta/konstrukcijas, augstu virs zems, starp dzelžiem, tā viegli un sapņaini, jo tas tomēr ir stāsts ne tikai par industriju, bet arī par cilvēkiem, kas tur strādājuši, dzīvojuši un nereti arī iemīlējušies.
Multimediālais projekts tapa apvienojot kustību un improvizācijas studiju "LABORATORY OF STAGE ARTS" (Latvija), horeogrāfi Katharina Wuethrich (Šveice), režisoru Jāni Redlihu, vienu no Latvijas spilgtākajām eksperimentālās mūzikas apvienībām "GAS OF LATVIA" (Andris Indāns) un mākslinieku Reini Liepu.
Projekts tika radīts aizpagājušā gada vasarā, kad divu nedēļu laikā uzfilmēts, nedēļā izveidojot horeogrāfiju, tas tika nodots Starptautiskajam video mākslas festivālam “Ūdensgabali” (2005), vēlāk notika tā DVD prezentācija Andrejsalā, “Muzeju nakts” ietvaros (2006), DVD kā pielikums tika arī vizuālo mākslu žurnālam “Studija” (2006), projekts nonāca Armēnijā, starptautiskajā teātra festivālā “HIGH FEST” (2006) un filmas video prezentācija notika arī Vācijā
„15 INTERNATIONALES TANZFESTIVAL FREIBURG” (2006). Nākamajā gadā plānots, ka filma dodas uz mūsdienu mākslas izstādi Vācijā, sadarbībā ar projektu, aģentūru “Jaunie 3 brāļi”.
Šai vakarā skatītājiem tiek piedāvāta vēl viena filma „5 Lilitas”, kā zināms Lilita bija sieviete pirms Ievas. Savā ziņā, sieviete, kas rakstāma ar lielo burtu. No tās pašas vielas radīta, no kuras Ādams, patstāvīga būtne, nevis kāda tur daļa no vīrieša. Tā pati miesa un asins. Ādams šo līdzvērtību nedz saprata, nedz gribēja pieļaut, un rezultātā Lilita viņu pameta, neattaisnojot Dieva plānus. Bet filma nav stāsts par to.
Krāsu spēks un vieglums. Industriālās vides baltie kaļķa putekļi, uzvalki un lakkurpes. Vīrieša un sievietes pasaules kontrasts. Aizslēgtās durvis, kurās velti triecas vīrietis, rāpošana uzvalkā pa būvgružiem viss taustāmais un reālais, sieviete pa tam, šī gaisīgā būtne, tam paceļas pāri, un kā tiek teikts filmas ievadā, tad sieviete – tas ir nekas un viss, viņai nav nepieciešamības par kaut ko pārliecināties, viņa zina, kas notiks un kā, viņa vienkārši vēro vīrieti darbībā, kamēr viņš pats, praktiski pārliecinājies, to saprot.
