Spānijā dzīvojošā māksliniece Evija Gruzna pabeigusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā (2004), mācījusies pie fotogrāfa Andreja Granta (2001-2003), bet maģistra grādu ieguvusi Madrides Fotogrāfijas un Attēla Augstskolā (2006) (Escuela de Fotografia y Tecnicas de Imagen). Viņai bijušas vairākas personālizstādes, pirmā no tām – „Iekaisums" (2004.gadā galerijā "Noass"), māksliniece piedalījusies kopumā ap 15 grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Spānijā, Beļģijā, ASV un citur. Evija Gruzna bijusi izvirzīta nominācijai Gada balva vizuālajā mākslā kategorijā Gada debija.
Izstāde – foto un video instalācija tapušas divu gadu laikā un veltītas 1929.gadā sarakstītajai Virdžīnijas Vulfas esejai "Sava istaba", kas iedvesmojusi ne vienu vien autori.
Sava istaba. Rīts, pusdiena un krēsla tajā. Trīs laika posmi. Trīs fotodarbu formāti – nelielas fotogrāfijas, lielformāts un foto-video darbs. Darbi, kuros parādās dalītā telpa un dalītā realitāte. Šis ir viens no niansētākajiem un rūpīgāk pārdomātajiem ekspozīciju iekārtojumiem, ko gadījies redzēt.
„Rīts”. Vertikālās viļņveida slejās sakārtotas nelielas fotogrāfijas. Slīpi caur tām krītoša gaisma izveido telpā aiz tām sarežģītu ēnu līniju zīmējumu. 300 fotogrāfijas tapušas pirms diviem gadiem, kad māksliniece no janvāra līdz jūnijam ar nekustīgu kameru savā virtuvē fiksējusi brokastu rituālu. Dažāda gaismas intensitāte, noskaņas, varbūt nelielas izmaiņas telpā, taču pamatā jau nekas daudz šai procesā nemainās, kustības, noskaņas, rīts kā brīdis, kad ļauts pabūt pašam ar sevi, sagatavoties dienai.
„Diendusa” – krēslainas, silti pelēkos toņos veidotas sešas lielizmēra fotogrāfijas, kombinējot divus kadrus, divas vienlaikus realitātes, divas dzīvokļa zonas – dzīvojamo telpu, kurā uz dīvāna saritinājusies dažādās pozās nomodā vai aizmigusi guļ sieviete, otra zona – kāds virtuves fragments.
Maģiskais dienas pārtapšanas brīdis savdabīgi tverts video projekcijā „Krēsla”, kur arī mēģināts atklāt telpu no diviem skatpunktiem reizē, no iekšpuses un ārpuses, caur logu un pa logu, kaut kur vidū šie attēli saplūst. Gaismas spīdums caur attēlu maina to, padara kustīgu, tā, ka aplūkots no dažādām telpas vietām tas gūst gaišāku vai tumšāku toni, izceļas viena vai otra tā puse. Interesanti, ka šis darbs veido ekspozīcijas centru, un ir kā daļa no mistiskās, uz grīdas uzzīmētās istabas – tās logs.
Kā papildinājums videodarbam, un līdz ar to arī visai izstādei, meditatīvās noskaņās ievilina Gusta Rutka elektroniskā mūzika. Divos telpas stūros diagonālēs izvietotās baltās sveces tikai pastiprina šo sajūtu.
Diena un ikdiena. Šī ir ikdiena, taču ne ar to nomācošo pieskaņu, kas parasti tiek ietverta šajā vārdā. Tā ir diena kā rituāls, cikls, kurā it kā nekas notiek, laiks starp aktīvo cilvēka periodu un laiku sev, trīs pārejas posmi, apstāšanās mirkļi, kas palīdz sagatavoties dienai vai naktij.
9.decembrī plkst. 15:00 notiks "Svētdienas saruna muzejā", kas speciāli organizēta šīs izstādes sakarā.
Izstāde apskatāma līdz 9.decembrim.