Tam pa starpu maisījās arī tīri profesionāla kretīnisma piegarša, jo nu patiešām gribējās redzēt, kā šis laiks tiks atspoguļots filmā par laiku, kad jaunizveidotā Latvijas valsts centās nosargāt savu neatkarību.
Nedēļu pirms 11.novembra devos uz kino “Rīga” kasēm, kur nedaudz vīlos, jo, būdams sagatavots uz to, ka biļetes būs jau izķertas uz visu pirmo nedēļu, nopirku biļetes jau uz 11.novembra vakaru, ar vietām gandrīz pašā zāles centrā.
11.novembris pienāca ilgi un nepacietīgi gaidīts. Jau dienas gaitā ik pa laikam iedomājos, ka pēc tik un tik stundām es redzēšu filmu. Trakākais bija nepilnu pusstundu pirms seansa sākuma, kad skaitīju pat minūtes.
Esmu zālē, nodziest gaisma, seko asprātīga NewYorker reklāma un sākas filma. Uzreiz pārsteidz salīdzinoši labā skaņa, kas stipri atšķiras no gaidītās, jo par spīti visam nav pretīga, čerkstoša fona, kā tas ir daudzām latviešu filmām. Filmas sākums skaists; iedvesmo sauciens “sitīsim fričus!” – nez ko gan par to teiktu Vācijas vēstniecības pārstāvji? Seko pirmā vilšanās attiecībā uz vēsturi... bet tas lai šoreiz paliek malā, lai kā arī gribētos, tomēr māksla prasa upurus un tam lai izskatītos un izklausītos iespaidīgāk tiek upurēta daļiņa no vēsturiskās patiesības.
Filmas varonis Mārtiņš ir prom un Elza tikai saņem no viņa vēstules. Kaut kur šī aina man jau likās redzēta, līdz atcerējos filmu “We were soldiers”, kur pastnieks arī piegādāja sūtījumus līdzīgā veidā, tikai toreiz tās bija pavēstes par Vjetnamā kritušiem radiem.
Pirmā smieklu šalts izlauzās ieraugot Rūdolfa Plēpja jestro seju strēlnieku vagonā. Kā kulaks uz acs! Līdzīgus, vēl pamatīgākus smieklus izsauca Bermonta uzvedība baznīcas tornī, kur, tāpat kā 1945.gadā sarkanarmieši uz Reihstāga Berlīnē, Bermonts atstāj savu autogrāfu. Tāpat sevišķu jautrību zālē izraisīja Jēkaba Roņa dialogs pa telefonu no baznīcas torņa ar kādu Bermonta oficieri, kur tika noskaidrota bermontieša radurakstu būšana, process, kas tobrīd notiek ar bermontiešiem un īsumā paskaidrots, kas tuvākajā laikā vēl notiks ar bermontiešiem. Nedaudz mazāks, bet tāpēc ne sliktāks, joks šķita A.Keiša (Personāža tēla vārdu gan neatceros.) izmisīgie cirvja meklējumi pēc tam, kad tas veiksmīgi tika iecirsts pretinieka mugurā.
Interesants likās spraigais sižets, ir sevišķi laikā, kad Bermonta uzbrukuma dēļ latviešiem jāatkāpjas, bet nedaudz par garu un samākslotu šķita Mārtiņa kautiņš ar slepkavniecisko bermontieti.
Neizpratni radīja Mārtiņa aktīvā darbība gatavojot Rīgu aizsargāšanai – bet tādiem varoņiem jau ir jāizskatās – pirmrindniekiem! Sevišķi acīs krīt epizode, kad ministru prezidents Kārlis Ulmanis uz tilta tā vienkārši sadzer ar pašu Mārtiņu. Liekas kaut kā nepierasti, ka valsts galva var tā brīvi kontaktēties ar vienkāršiem valsts iedzīvotājiem, bet varbūt šeit nav pielāgojumi mūsdienu tikumi. Bez tam, tā ir filma...
Kopumā vērtējot ļoti samocīta, visas filmas garumā, izskatījās Latvijas valdība... laikam leitis nevar būt Latvijas galva. Pat ne filmā. Latviešu aktieru tēlojums ir labs, tiesa, ar dažiem izņēmumiem. Var tomēr redzēt, ka mums nav profesionālu kino aktieru – ir tikai teātra aktieri. Kas der vienam, ir grūti pielāgojams citam.
Ņemot vērā, ka filmu vēroju 11.novembrī, tad sevišķi laba likās viena no pēdējām replikām par vēl vienu svinamu dienu.
Kopumā vērtējot visu kinodarbu – labi, ka Latvijas kino sāk atdzīvoties. Vismaz ir kāda liela, apjomīga filma, kas cilvēkos raisa patiesu interesi. Vismaz ir mēģināts skaidrot kādu daļu no Latvijas vēstures. Personīgi man patika.
