Kaspara Zariņa glezniecība ir krāsu māksla. Tik drošs un radošs krāsu pielietojumā nav otrs mūsu mākslā. Krāsu intensitāte kāpināta pretstatot vienu krāsu otrai. Krāsa ir Kaspara pasaule, kurā viņš labprāt dalās ar savu skatītāju.
„Taisot pirmo „Svēto vakarēdienu"( 2008.), es zināju, ka tam nosacītajam Kristus tēlam ir jābūt zilai cepurītei, tāpēc, ka, manuprāt, zila krāsa ir svēta.(...) Zils ir gaisīgs, bezgalīgs, tā es to jūtu. Es zinu, ka varu uzgleznot krāsās, ko cits neviens nevar izdarīt, tāpēc, ka es to krāsu izjūtu tieši tādā – personiskā veidā. Savukārt glezna ar suņiem („Cita frekvence". 2009.) lielākoties ir zili zaļa, tur nav ievēroti pēc tradīcijas pieņemtie noteikumi ar pretkrāsām – ja zaļš, tad sarkans utt., no tā esmu izaudzis, un man gribas uzgleznot jo dīvaināk, jo labāk. Tagad es mēģinu gleznot, to pašu krāsu liekot vēlreiz un vēlreiz uz tās pašas krāsas. Kaut gan precīzi to pašu nemaz nevar uzlikt, kaut vai tāpēc, ka iepriekšējā ir nožuvusi," komentē mākslinieks.
