Veids, kā tiek lietota valoda, paredz apgūt noteiktu nozīmju kopumu, kas piemīt dažādus objektus apzīmējošiem burtu savienojumiem. Piemēram, kad tiek teikts "cilvēks", "vīrietis", "telpa" vai jebkurš cits vārds, gan teicējā, gan klausītājā tas izsauc noteiktu priekšstatu, kas un kāda ir šī nosauktā lieta. Bet vai objekts ar tā daudzajām īpašībām ir tikai tas un tāds, kādu to nosaka vārds un vārda iemācītā nozīme? Varbūt tā īpašības sniedzas ārpus valodas nospraustajām robežām, varbūt šīs robežas ir par šauru, varbūt tās mainās?
Māksliniece Inga Meldere personālizstādē "Nobīde" turpina ieturēt diskrētas vērotājas pozīciju. Šoreiz uzmanības centrā nevis no dzīves plūduma izceltie atsevišķie brīži, notikumi, personas, bet gan veids, kādā tie savā starpā saistās, kā tie papildina, paskaidro vai izmaina priekšstatus vienam par otru. "Vienkārši domājot par tādu vecumvecu un jau zināmā mērā pavisam 'nolietotu´ uzstādījumu par meitu kā liepu un vīru kā ozolu - realitātē šis uzstādījums jau sen vairs nedarbojas (un retu sabiedrības daļu tas arī vairs interesē), jo ar ozolu saprasti bieži vien ir liepas, bērzi, pīlādži, papeles u.t.t." saka autore. Kā rezultātā I.Meldere, atmetot jebkādus iepriekšdotus priekšstatus un izmantojot tikai subjektīvu tvērumu, tiecas izzināt, kādi ir ļaudis šodien, šeit visapkārt, kāds jutekliskuma un jūtu kopums slēpjas aiz vīrieša raupjās maskas un kāds gars ir sievietēs, kurām vēsture uzlikusi "vājā" dzimuma zīmogu, bet bieži vien liek būt 'stiprām kā ozols'. Autore it kā reabilitē tās daudzās un dažādās īpatnības, kuras ilgu laiku tika slēgtas ārā vai piedēvētas tikai vienai pusei striktajā 'maskulīns' un 'femīns' dalījumā.
Varbūt reizēm glezniecība var izrādīties parocīgāks izziņas rīks, nekā valoda. I.Melderes patiesīgā attieksme pret gleznojamo objektu ved pie ļoti interesantiem un oriģināliem rezultātiem. Tie gan tiek aizplīvuroti ar noteikta, tikai šai māksliniecei raksturīga glezniecības veida un estētiskās programmas paņēmieniem, kuru uztverē intuīcija būs derīgāks līdzeklis, nekā mākslas darba formāla analīze, taču vienlaicīgi vēstījums tiek atkal atsegts darbu nosaukumos, kur 'pārbīdes' valodas 'normālā' lietojumā nebūt nav nesaprotamas, bet tieši pretēji rada precīzus apzīmējumus jaunā jutīguma tēliem. Un, lai arī rakstīts vārds vai runā uzturēts arguments nav šīs mākslinieces galvenā interese, tomēr ar savu mākslu viņa ļoti labi spēj iedot ietvaru tai domāšanas teritorijai, kurā darbojas, nosargāt sevis spraustās robežas un pateikt tieši tik daudz, cik vēlas, un, ja kāds grasās pārkāpt novilkto līniju, neitralizēt to ar trāpīgas ironijas devu, ar izaicinošu joku norādot, ka jūs, skatītāj, nu jau grasāties kļūt pārāk oficiozs.
