Performance "Čemodāni lido" Andrejsalā

Šis ir stāsts līdzībās un simbolos. Ietilpīgie iepirkumu ratiņi, kas sevī uzņem cilvēkus, mirkli vēlāk pārtop lokomotīvē. Sarkanais paklājs, kas zem kājām ritinās, patiesībā ir pelēki plastikāta maisi, no kuriem katram pa daļiņai gribas. Un katrs pa daļai arī paņem. Čemodāni pārtop pārvērtību daļēji slēpjošos aizslietņos. Uz sejas klājas baltas maskas, kājas apaujas kirzavikus, pelēkā plēve klāja augumu un saulesbrilles maskē acis. Agri vai vēlu visi kļūst vienādi, ar šādu domu tiek pakļauts un ārēji pārpelēkots arī līdz šim vienīgais neitrālais tēls. Un čemodāni, jā, protams, attaisnojot performances nosaukumu, arī tie katram pie rokas. Shēmu pasaule. Un ārdošs spēks.

Dzīvās ģitāras un perkusiju skaņas pārņem telpu.

Kritušos uzceļ vien eņģelis. Aina gan teju kliedz no stereotipu atkal un atkal izmantojuma. Meitene baltā. Eņģeļu spārniņus apvilkusi apsēžas uz saliekamajām trepēm un viņai spēlējot vijoli pie zudušajām dvēselēm atgriežas gara un miesas spēki. Apgaroti viņi paceļ rociņas un kustas mūzikas ritmā. Bet, kas nav glābjams, tas nav. Savstarpēja izrēķināšanās sākas no jauna. Līdz brīdim, kad viens no viņiem sāk zvetēt ar čemodānu pa leļļu bērnu, tad attopas arī pārējie, un nelietis pats dabū ar čemodānu. Skaista iecere, tikai nekādas paralēles ar realitāti jau sen laikam vairs nevar vilkt. Dzīvība bieži vairs nekāds „stop punkts” realitātē ārpus teātra sienām.

Bērns tiek apbedīts smilšu kaudzītē, mazais puisītis, kura izrādes māmiņa ne ar ko labāka nav bijusi un aizgājusi līdzi pelēkajai vardarbīgajai masai, stāda ziedus uz kapa. Eņģelis mierina sērojošos, klusi viņi izvēlas dejas partnerus, tad arī sākas skaistākā šis performances daļa, klusināta mūzika un dejotāju stāvi, kas uz brīdi tiek saistīti ar zilu (cerību krāsas) līmlenti. Zudusī dvēsele, kas atļāvās pārkāpt dzīvības svētuma robežas, tāpat līmlentes uz mūžu saistīts, dejo ar savu čemodānu. Vēl brīdis un skatītāji paliek vieni tumsā ar dziestošu zaļas gaismas staru.

Dzīvības un Nāves tēma. Un pilsēta. Šis viss mazliet atgādina padomjlaikā uzņemto Burova multenīti, pēc Čaka stāsta, kas gan beidzas krietni sērīgāk, ar pamatīgu kritušo kaudzīti, un eņģeli, kas bezspēcīgi tajā visā nosargās.

Bet runājot par izrādi. Jā, skaisti un jā, liek arī aizdomāties. Un skaisti arī tāpēc, ka rāda/rada to naivo ticību, ka ir robežas, kas netiek vai netiks pārkāptas. Bet tāda jau laikam, Ziemsvētkiem tuvojoties, kaut mazliet jāienes.