Modes nakts “310307 [moment]

Tauta ir bezgala daudzveidīga un stilīga. Ieslīdot Sapņu fabrikā, pirmais rodas iespaids, ka notiek karnevāls, jo sastopos ar Disko laika pārstāvjiem, sudraba kļošenēs un melnās mikrafongalvās. Kad esmu jau Lielajā zālē, man pavērās tiešām pārsteidzošs skats. Zālē ir uzbūvēts amfiteātris kvadrāta formā. Centrā ir arēna, kur iespējams soļos modeles. Prožektori met ķūļus tumšajos griestos. Ir boksa mača vai Vrestlinga atmosfēra. Samākslota pompozitāte. Man kā bulta garām aizšaujas Ieva Adams. Nu, jau paveroties apkārt, var samanīt Tautas dižgarus. Maigi un skaisti cilvēki. Garas modeles, noteikti, ne vecākas par trīspadsmit gadiem, forši “urlas“, “dendiji“, “švīti”, “cacas”, kultūras darboņi un vienkārši “krējums”. Īsi sakot, cilvēki, kas reti ir redzami dienas gaismā.

Meitene ar atšautu pēcpusi, puķainā kleitiņā, Anoreksija Normālis, kleitiņā bez krūtīm. “Moments” tiek reklamēts uz ekrāniem. Nu ne jau līme, bet vienkārši Moments, 90. – to gadu narkomānu draugs. Jā, ak vai, tiešām kičīga lieta ir nauda, ko mēs saņēmām visi kā viens, ienākot pa Sapņu fabrikas durvīm! Nauda, kas simboliski ir derīga tikai modes pasaulē. Es to izmantoju un iegādājos vairākus Red Bul enerģijas dzērienus, bez cukura. Citu nav, he, he, kā nekā bez kalorijām.

Un tad prožektori šauj gaismas kūļus uz amfiteātra centru, kur parādās “patizla” izskata puisis, ar bezgala garu jostu, bet smaidošām acīm. Auslanderis piesakās esam Beļģis un pārstāv kaut kādu tur modes apvienību.

Tad parādās puisis melnā ādas tērpā, žakete viņam uzpogāta otrādi, izgriezums mugurā. Nu tā kā trakokrekls. Viņš sāk diriģēt Latvijas Kultūras akadēmijas kori "SOLA". Vicinās ar rokām un atstāj samērā smieklīgu iespaidu, bet koris ir savos aukstumos.

Izdziest gaismas un sākās pirmā modes skate. Sandro Faber demonstrē savu modi. Nu ja, piedodiet, bet Sandro tiešām šokē. 80. gadi, pilnīgi un galīgi. Autors nav sasprindzis, vienkārši uztaisījis retrospekciju. Modeles arī kolorītas, dažas atgādina tiešām dīvainus radījumus. Vov, bet džeki ir vēl labāki, datormīļi ar "rahītiskām" mugurām, tipiski 21. gadsimta jaunatnes pārstāvji, bez mazākās, vīrišķības pazīmēm. Apdrukas ar tīģerīšiem, nē nu tirgus mode. Ja autors domāja iesmērēt Latvijas atpalikušajai sabiedrībā tādu brīnumu, tad šoreiz viņš vīlās, mēs vairs neesam tik dumji. Zobj modeļi met līkumu pēc līkuma ar vien briesmīgākos tērpos. Lakādas kurpes. Vēl tik vajadzētu uzkasīt matus. Vienīgais novatorisms, ko neveiksmīgais Sandro spēj izspiest ir zombj puika saplēstā apmetnī, kas ir punkts uz ī, galīgi izkrīt no konteksta. He, he, kad viss jau beidzies, tad autors parādās tikai uz sekundi prožektoros un pazūd atkal. Laikam kauns, man gan būtu?

Nākamais nav labāks. Marko Galovic. Šis puisis, spriežot pēc uzvārda, varētu būt no Balkāniem. Nu ja, var manīt, ka puisis ļoti ilgojies pēc modelēšanas un tādēļ nepadevies garajos kara gados, bet sēdējis bunkurā un studējis 75. gada “Burdu”. Tā kā nabagam izkrituši vismaz 15 gadi modes tendencēs, tad puisis mēģinājis vismaz riktīgi pārstrādāt vienīgā Burdas žurnāla piegrieznes. Nu ja, nedaudz kičigāk ir 30. - to un 40. - to gadu motīvi, bet gan modeļu, gan aksesuāru izvēle ir tik švaka, ka pat tas viņu neglābj. Nu tādi garlaicīgi Polijas tirgus varianta apģērbi. Triko bikses, pelēki materiāli, garlaicība, sarkanas lūpiņas, slāvisks piesitiens Gorbačova Perestroikas garā. Vienīgi baltie toņi, kas parādās uz beigām, nedaudz atdzīvina visu. 60. gadi gan jau kičīgi, bet tas viss jau ir redzēts.

Uj un kad autors pats parādās, tad vispār man nav ko teikt. Vīriņš ar manāmu lieko svaru, galīgi bezgaumīgā džemperītī, apstiprina savas personības un mākslas pelēcību.

Un nu, visiem uzmanību! Tagad tiešām izcilie ģēniji Marc un Rol’s. Sevi jau pierādījušie Latvijas jaunie talanti. Daudzkārtaini, deformēti, nesimetriski apģerbi. Ar daudzām bezjēdzīgām funkcijām. Alise Aizspogulijā elementi, sireālisms. Tu skaties uz kreklu, bet te jau nākošajā brīdī ieraugi nefunkcionālu kroku vai kabatu. Fantastiski, teiksim biksēs iepogāts krekls. Un ik pēc tērpa, parādās īsts mākslas darbs Cepurnieka stilā. Milzīga cepure, kas, piemēram, ir izēstu “fastfudu“ galds, smaidoša modeles seja, kura veras laukā pa garāžas durvīm, koncertskatuve ar visām bungām un ģitārām uz galvas. Ideja ar cepurēm arī panākta. Katram savs būrītis šajā pasaulē.

Apēstās atslēgas

Cik daudzi cilvēki ieslēguši sevī.
Kāp kalnā, draugs, sevī, pavērties uz cietumu jūru,
Gan jau saskatīsi daudz kārīgu acu skatu caur režģu logiem,
Bet tie jau paši savu atslēgu norijuši.

I.T. vārdiem. Izcili, dievīgi, burvīgi. Doriani Greji un viktoriāņu dāmas.
"Torte" - galvassega ir finālā un tās ir beigas tiešām izcilajā un izplānotajā priekšnesumā. Parādās arī autor. Puisis ar savu dzīvesdraudzeni, ideāls pāris, viena viļņa sērfotāji. Mākslas akadēmija ieliek dunku.

Keita Gūtmane. Vēl viena izcilība. Hm, starp citu, mūsu jaunajiem ir tīkama vienota stila izjūta. Arī tumšie toņi, tumšā romantika. Pat miesas, oj, atvainojos, modeļi ir citā kvalitātē. Dievišķi, ādas imitācijas, milzīgas krokas. Groteskums, aksesuāru ideāla izvēle. Soma, kā milzīgs zābaks, sprādzes ap rokām. Lateks. Mazas kurpītes, kā brošiņas piekārtas pie žakešu atlokiem. Klimta meitenītes. Matu sakārtojumi ideāli. Nu bet pat 80. gadu stils, kas nedaudz atsit, nav truls. Tādi “Caiberpunk” stila tērpi. Pati autore arī skaista un savu stilu ieturējusi. Dievīgi, ja es varētu atļauties, noteikti nēsātu Keitas radītos apģērbus.

Un tad jau fināls. Kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Šnē arī še. Tiek spēlētas kāds modernais skaņdarbs. Atsit kaut kādu Stīvu Reihu, bet tā jau diezgan labs. Jā, smieklīgi, bet Šnē un viņa mūziķi ir pat labāk saģērbušies kā Galovica modeles.

Fonā mana aiz muguras diktofonā runā sieviete … Demjans jānovāc… Diezgan tāds jautrs skaņdarbs. Vēl uzpeld dīvainais “auslanderis” un pasakās par skates apmeklējumu.

Ak jā, vēl varēja apskatīt rotu kolekcijas, diezgan kičīgi, bet nekrofīliski, nu tur mugurkaula sprādzes, smadzeņu gredzeni, krūškurvja piekariņi.

Un vēl sastaptā jaunā aktrise Pole, kas plašākai publikai pazīstama no Filmas Monotonija, atzinās, ka nesaskatīja nekādu dziļo ideju ar tām cepurēm, kā es. Bet gaumes mums sakrita. Letiņi pāri visiem, viss labākie. Un Monotonija nebūs pieejama DVD formātā. Cik žēl? Kā parasti, latviešu kino iegulst plauktā. Nopirkusi dzērienu, par viltus naudiņu, Mis Pole izgaisa pūlī. He, he, es pat aizmirsu atzīties mīlestībā, bet gan jau...

Tā lūk, mīļie!