Doktors: Es esmu pārmērīgi vitāls, pārāk dēmonisks, pārāk stihijisks (..), pārāk spontāns un nemierīgs, lai uzņemtos un izturētu šos žēlastības darbus. To varbūt spēj un var izdarīt kāds senils ideālists, kāds pasaules lāpītājs - šā vārda vislabākajā nozīmē -, bet es to nespētu, nevarētu. Es pie Tevis esmu bijis un esmu aiz iekšīgas nepieciešamības, es citādi nevaru un nespēju, tā ir mana liktenība, tā ir visa mana stihija. (..)
Rakstniece: Tas ir Tavs rokraksts. To Tu esi rakstījis, tur taču nav šaubu? Ka tas esi Tu, kas katrā savā rīcībā piedalās ar visu savu būtību, visu savu cilvēcisko vienību. Nenorij savus mīļākos vārdus. Saki tos. Arī vārdiem ir dziedinātāja spēks. Man bail no tā tumšā spēka, kas manī mīt.
Doktors: Tu esi dzirdējusi no manas mutes vārdu "draudzene", gan daudzskaitlī, gan vienskaitlī lietotu, - tā ir tikai manas fasādes dzīve bez dziļākas nozīmes manā dzīvē, vairāk tas domāt manam divertismentam nekā manai būtiskai dzīvei. Mana lielā drāma, mana nebeidzamā traģēdija, mana dziļā "komēdija" (Dantes Dievišķās Komēdijas nozīmē) esi Tu. (..)
Rakstniece: Vecos laikos tādas sievietes, kas redzēja "bildes", sauca par raganām un dedzināja sārtā, kaut arī bija daži muļķi, kas tās sauca par svētām... Tagad plkst. ir 12. Pēc astoņām stundām Tu būsi mājās ar visu savu dēmonismu, vitālismu un stihismu.
Paldies Miķelim Fišeram, Jānim Jenzim un RSB Skals. Tekstā citēti Konstantīna Raudives un Zentas Mauriņas vēstuļu fragmenti no Ingrīdas Sokolovas sastādītās monogrāfijas "Albatross". Rīga: "Antēra", 2009.
Publicitātes foto, Miķelis Fišers "Konstantīna raudives savādie sakari", 130x125cm, 2011.g. a/e.