Polijā dzimušās holandiešu režisores debija pilnmetrāžas kino – filma „Nekā personīga" – ir stāsts par vīrieti un sievieti, un vientulību, kas tos vieno. Stīvena Rī un Lotes Verbekas emocionāli spilgtais aktieru duets ļauj atklāt tik dažādos ceļus, kā iemantot vientulību sevī, kā tajā nepazust pavisam un varbūt pat likt tai nostāties pašai pret sevi. Filmas jau guvusi panākumus Lokarno un Seviljas kino festivālos, iezīmējot Antoņakas kino tematisko loku – spēcīgas, pašpārliecinātas sievietes kolektīvās vientulības meklējumos.
Filmas „Nekā personīgi" galvenos varoņus, klaidoni un dzīvesgudru vientuļnieku, režisore tiecas raksturot kā „tabula rasa", baltu, neaprakstītu lapu, kas neatklāj nedz pagātnē piedzīvotu, nedz arī mērķus nākotnē. Režisore apzināti necenšas meklēt cilvēkā sarežģīto un neizskaidrojamo, emocijas ir tīras, patiesas un tūlītējas, bez īpaša nolūka un aizspriedumiem. Reālajā dzīvē mēs drīzāk uzminām, nevis spējam apzināt iemeslus, kas liek mums rīkoties tā vai citādi. Reizēm cenšoties attālināties un noliegt sevi citiem, nemanāmi turpinām tuvoties, līdz saaugam vienā. Antoņakas filmas vieno jautājums – cik gan daudz mums vajag zināt par cilvēku, lai viņam uzticētos, lai viņu saprastu? Identificēties ar Antoņakas filmu varoņiem ir teju neiespējami, jo pretēji Holivudas uzstādījumam par domas un rīcības skaidrību, kas ātri vien ļauj savilkt paralēles ar paša dzīvi, holandiešu režisore tiecas izaicināt skatītāju, ļaut nojaust un minēt, kaut arī nedod cerības atrast vienīgo pareizo atbildi.
Uršula Antoņaka ir viena no šobrīd spilgtākajām holandiešu kino pārstāvēm. „Arsenāla" programmā Antoņakas vārds iezīmējas divkārt, abās festivāla programmā iekļautajās filmās pārstāvot vīrišķīgās sievietes pozīcijas. Dumpinieciskums un dzīves skarbums, kas citkārt vērojams tieši varoņos-vīriešos, Antoņakas filmās iemiesots daiļā dzimuma pārstāvēs – ārēji trauslās un emocionāli sadrumstalotās personībās, kas spītīgi turas savos vientulības rāmjos.
„Nekā personīga" saskatāmas gan Holandes, gan Īrijas un par Spānijas gleznainās aprises, tomēr režisore norāda, ka ģeogrāfiskās robežas viņas darbos jau sen vairs nepastāv. Ņemot vērā pašas izcelsmi, stāsti, kurus Antoņaka veido, ir izteikti universāli, tas ir autorkino, kas galvenokārt apmierina pašas autores vēlmi izaicināt skatītāju un dalīties savās pārdomās.
Līdzās dziļi psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, Antoņakas filmās netrūkst arī laba deva ironijas, ko autore uzskata par vienu no lielākajām dzīves gudrībām. Jūtot sevī ebreju, slāvu un vācu ietekmju sajaukumu, Antoņaka ironiskās iezīmes meklē gan Kafkas, gan austriešu rakstnieka Roberta Mūzila, kā arī Billija Vaildera un Ernsta Lubiča darbos.
Informāciju par „Arsenāla" filmām un notikumiem meklē www.arsenals.lv.
Foto: kadrs no filmas "Nekā personīga"
