Tobrīd vēl netapušā darba fragmentus, apvienotus zem apzīmējuma „Šodien bez nosaukuma”, varēja vērot vasaras sākumā notikušā starptautiskā dejas festivāla „Laiks dejot” ietvaros. Nu darba formālais radīšanas process pabeigts un izrāde var sākt pati savu attīstību.
Uzreiz jāsaka, ka tas nav nekāds Raiņa lugas dramatizējums, tas ir idejas, noskaņas pārnesums kustībā, bet ne kārtējais gabaliņš, ko noskatīties skolas obligātās literatūras programmas vietā vai ietvaros.
Šī ir pirmā reize, kad horeogrāfe izrādes tapšanā sadarboties aicinājusi arī dramaturģi; tad kāpēc „Velosipēds” un kāds tam sakars ar Raini? Citējot izrādes dramaturģi Intu Balodi: „Negribas jau kuro reizi izgudrot velosipēdu, bet varbūt ir vērts pievērsties zobratiem? Mēs jautājam, vai ir vērts censties, lai visiem būtu labi? Un vai mūsu ideālisms padara pasauli labāku, vai arī liek just diskomfortu pusideālistiem, trešdaļideālistiem un laimīgajiem?”
Raiņa luga „Pusideālists”, pirmā un ne visai veiksmīgā, tapusi pagājušā gadsimta pirmajā gadā. Luga par tautisko centienu un idejas pārtapšanu tukšā formā, kas tiek piekabināta visam un nekam, darbs, kas formāli nodēvēts par joku lugu, taču ar komismu gan tajā paknapāk. Turklāt, luga, kas tapusi šķietami praktiskiem mērķiem (lai piedalītos biedrības „Auseklis” konkursā). Tai pat laikā, runājot par ideāliem, autors pats, savu darbu radot, balansē uz robežas starp sevis apliecināšanu, pašreklāmas nepieciešamību un māksliniecisko jaunradi ar augstu morālās latiņas uzstādījumu. Sanāk kaut kas pa vidam. Izrāde ir stāsts par tuvošanos ideālam, un to, kam un kāpēc tas vispār vajadzīgs un arī par ideālu spekulatīvo izmantojumu.
Uzveduma iesākumā horeogrāfe skatītājus, teju aiz rociņas paņemot, pārved stāstā, tas notiek tik klusi un nemanāmi, ka grūti attapties, kad zudis formāts – oficiālā uzruna skatītājiem un sācies kas cits. Horeogrāfei runājot, no tumsas viņai līdzās iznirst kāds stāvs un sākas saruna, dialogs par to, kas ir un kas nav šis darbs, kas ir un kas nav ideāls, palēnām pārtopot kustībā un uz skatuves parādoties izrādes dalībniekiem. Vispirms viņi apdzīvo nelielu skatuves gabaliņu, nostūrīti, tad jau mazliet vairāk, līdz kustība iegūst pilnu apjomu un telpu.
Tumsa ir pateicīga kustībai, dažādas ķermeņa daļas, atklāj sevi kā neatkarīgas daļas, kā spēles vienības, kas iznirst gaismā, dzīvojot it kā neatkarīgi no sava ķermeņa, un tad savijas vienā murskulī, radot kustīgu hibrīdu, nenosakāmu masu, kas elpo, kustas (cilvēci vai cilvēku, ar visām nebeidzamajām viņa iekšējā „es” variācijām un izpausmēm ). Savu garšu izrādei piešķir arī mūzika, teksti izčukstēti, ritms, skaļš, straujš, metālisks, mehānisks troksnis.
Skrējiens acīm ciet. Kustība, ne haotiska, bet pa noteiktu trajektoriju. Uzrauti pleci, saspringums ķermenī, zināma neveiklība un tomēr katrs ietur savu taciņu.
Tapšanas, iekšējās evolūcijas process tumsas aizsegā, kad pa šauru gaismas strēli ejošajam seko kājas, tikai kājas, dažādos leņķos un dažādā apjomā izgaismotas. Kā nu kuram skats uz ceļu – uz priekšu vai atmuguriski rāpjoties, bet kustības virziens jau no tā nemainās, no kustības neizbēgt.
Nezinu, vai tieši no Raiņa teksta, bet interesanti izmantotas tā saucamās remarkas – autora iestarpinājumi lugā, piemēram, „viņa apsēdās”, „pievelkot cieši klāt” un tamlīdzīgi, dejotājiem apvienojot šos tekstus ar sinhronu darbību, veidojas pilnīgi autonoms stāsts.
Patiesībā jau ar dejas izrādēm, liekas, ir tā, ka nosaukums ir kā atslēga, kas atslēdz darbu, mainot nosaukumu, varētu brīvi mainīt arī interpretāciju. Deja dod sajūtu. Nosaukums orientē tajā vai citā virziena, dod autora interpretāciju, pa redzamo.
Gaisma un tēli interesanti spēlējas zāles metāliskajā griestu apdares daļā, tāds, ka saviļņota ūdens radīts attēls, kas, vismaz no manas sēdvietas skatoties, rada dubultu attēlu, tiešo, uz skatuves redzamo, un atspulgu.
Pēc izrādes, malkojot vīnu un šampanieti, notiek sveicienu un laba vēlējumu, un ziedu pārceļošana no rokas rokā. Arī portāls Easyget.lv sveic mākslinieci ar pirmizrādi, dāvinot viņai mūsu atbalstītāja - moduļu mēbeļu ražotāja Accenta čeku 200 latu vērtībā.
Izrādi iespējams noskatīties arī vēl šovakar, 30.novembrī, plkst. 19.00. Dailes teātra Mazajā zālē.
