Ieva Kulakova, akcentējot filmas īpašo statusu, stāsta: «Filma «110/220» ir uzlūkojama kā kinematogrāfa tā «tīrās» mākslas kontekstā. Pāri visam tā liek domāt par laika kategoriju un tā iespējamo vizuālo fiksāciju. Filma ir kā meditatīvs distancēts pilsētas vērojums, kur galvenais izteiksmes līdzeklis ir kadra gleznieciskums. Tomēr tā raisa jautājumu: kā iespējams fiksēt laiku, caur tā noliegumu? 14 gadi, kas pagājuši kopš filmas uzņemšanas, ir laika posms, ko šodien mēs varam pievienot filmas uzņemšanas atsvešinātībai, lai domātu par pilsētas vidi, kurā mītam arī mēs. «Mums ir garlaicīgi pilsētā, šeit vairs nav neviena Saules tempļa. ... Mēs zinām kā lasīt ikvienu solījumu garāmgājēju sejās – jaunākais morfoloģijas posms. Dzeja no reklāmas stendiem ilgusi divdesmit gadus. Mums ir garlaicīgi šai pilsētā, mums patiešām ir jāpiepūlas, lai vēl atklātu noslēpumus uz reklāmas stendiem gar trotuāriem, jaunākās humora situācijas un dzeju...» – filma vedina atcerēties «Jaunā urbānisma formulāra» ievadu, ko 1950. gadu sākumā rakstījis Parīzes letterists Ivans Ščeglovs ar pseidonīmu Žils Ivēns.»
«110/220»
Uzņemta Losandželosā un Maskavā, filma ir diptihs par divām megapilsētām. Ar vairāk kā 10 miljoniem iedzīvotāju katrā, šīm pilsētām ir kopīgs apdzīvotās teritorijas plašums, monumentālas transporta sistēmas un liela mēroga plānošana. Anonimitāte, ko veido masīvā urbānā vide nosaka veidu kā filma ir uzņemta. Kamera neiesaistās vairāk kā atturīga novērotāja līmenī. Tā pārvietojas pa pilsētplānošanas veidotajām ģeometriskajām līnijām, attīstot pragmatisku, frontālu skatījumu, līdzīgu agrīnajam kino vai teātra skatuvei. Filma mēģina atrast maģisko ikdienišķajā, fokusējoties uz vienkāršām cilvēkudarbībām un statiskiem brīžiem kustības iekļautā vidē. Pilsētas ietekmē sociālās dzīves viengabalainību, daudz vairāk nekā valdības, ekonomika vai tehnoloģija. Urbānā ekspansija veido platformu, kas nosaka ikdienas dzīvi un modernisma pamatus. Megapilsēta kā viens no augstākajiem sabiedrības radošajiem veidojumiem ir iedvesmojoša bāze daudziem cilvēku radītiem darbiem, ieskaitot šo filmu. Šāda aina varētu pavērties citplanētietim, kurš ieradies uz Zemes savākt pierādījumus par cilvēku civilizācijas klātbūtni, pats paliekot neredzams. Pieejot katrai metropolei ar svešinieka distanci, filma aktualizē atsvešinājuma jēdzienu caur vizuālu metaforu. Minimāls valodas pielietojums paver ceļu vizuālai ekspresijai. Epizodes raksturo elektriskā strāva un gaisma. Filma izspēlē ainas vienu aiz otras kā kāršu spēlē, fokusējoties uz dislokāciju un kosmopolītismu, kas raksturo moderno sabiedrību.
Filma „110/220" (1997) ir režisora Jura Poškus kinomaģistra darbs beidzot Kalifornijas Mākslas institūtu Losandželosā. Filma ir saņēmusi balvu kā labākā eksperimentāli dokumentālā filma Ann Arbor kinofestivālā (ASV) 1999. gadā un žūrijas balvu New York Expo 2000. gadā. Filma izrādīta Roterdamas kinofestivālā un tiek izmantota kā uzskates līdzeklis ASV kinoskolās. 2006. gadā tā tika demonstrēta Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMa) regulārajos seansos.
Režisors: Juris Poškus
Scenārija autors: Juris Poškus
Operators: Jespers Vahtmeisters
Skaņa: Debora Stratmane
Producents: Juris Poškus
Studija: Fa Filma
Kategorija: dokumentālā filma
Ilgums minūtēs: 52'
Formāts: 16 mm
Krāsas: krāsaina
Izveidota: 1997. gadā
Filma tiks demonstrēta no DVD.
Pēc filmas demonstrācijas notiks Totaldobže un PB.lv kino kluba atklāšanas pasākums uz mākslas centra jumta terases.
Ieejas maksa – 2 LVL.
„Latviešu kino nedēļu" organizē Totaldobže un PB.lv kino klubs. Vairāk par to un precīza Totaldobže mākslas centra atrašanās vieta – www.totaldobze.com/ArtCenter
