Lietaina diena, nelielajā galerijas telpā, kas noslēpusies Lāčplēša ielas pagalmiņā un par kuras eksistenci ielas pusē liecina vien necils uzraksts, sanākuši lielākoties mākslinieces radi, draugi, studiju biedri un kolēģi. Autore kavējas. Tad beidzot ierodas sīciņa, mazliet izmirkusi būtne tumšbrūnā kleitā ar košsarkanu šalli un sirsnīgu smaidu. Taisnojas, ka tikko no molberta un vannas istabas. Seko laba vēlējumi un cildinoši vārdi no klātesošajiem Māriņa Heimrāta un Ilzes Lībietes. Autore tiek aizkustināta līdz asarām, bet jau pēc brīža humors nebeidz dzirkstīt viņas izteikumos un atmiņās. Tad seko fotografēšanās ar klātesošajiem ģimenes locekļiem un izstādi var uzskatīt par atklātu.
Šī ir retrospektīva izstāde – lielākā daļa (litogrāfijas) darbu tapuši 70. un 80. tajos gados. Trauslās, samtainās krāsainās litogrāfijas var salīdzināt ar gleznojumiem. Klasiski uzstādījumi ar augļiem, gliemežvākiem un dažādu faktūru audumiem, iegūst it kā dūmakainas aprises, caurspīdīgi pelēki toņi, kas brīžam liekas gandrīz sudrabaini, bet ne viendabīgi. Sīkas nianses krāsās, iedzirkstas arī pa kādam spilgtam akcentam gan sarkanam, gan zaļganam, tas ir tiklab sarkans tomāts kā svečturis ar tādu kā apsūbējušu virsmu, uz kuras vietām vēl atspīd sākotnējais zeltainais tonis, tās ir gliemežvāku pasteļkrāsu nianses, taču visos darbos saglabāta harmonija.
Arī ainavas – „Lakstīgalu nakts” un „Subate”, abas krasi atšķirīgas, cik viena tumša, tik otra trausla un dūmakaina – agrs vasaras rīts, dzestrs un miglains, kad saule vēl nav gana augstu, lai miglu izkliedētu, bet gaisma jau laužas tai cauri.
Vairāki sieviešu tēli, arī akti. Tēlos iekšējs dramatisms, saspringums, pārņem sajūta, ka esmu tikai vērotāja no malas, bet redzamā tēla domām un izjūtām piekļūt nespēju, skatieni iekšup vērsti, emocijas apvaldītas, kustība apturēta tikai uz mirkli.
Māksliniece gan apgalvo, ka litogrāfija un grafika ir skaists posms viņas dzīvē, bet jau noiets etaps. Viņas jaunākie darbi tapuši pastelī. Tie ir gan portreti, gan ar trīs attēli ar bērnu sievietes vai dievmātes rokās, domāju šoreiz laicīgais/garīgais nav nošķirams.
Viena no tām lielformāta darbs, kura centrā uz gaišzilu debesu fona sieviete zilā apmetnī, noguldījusi klēpī bērnu, mātes rokas paceltas kā klusā priekā, kā neziņā, ko ar šo brīnumu iesākt.
Poētiskā „Rītausmas flauta” – uz oranžīga fona stūrainas melnas līnijas un atsevišķi gaiši akcenti, kāds augstu virs pilsētas jumtiem spēlē flautu. Liekas šīs skaņas ir piederīgas agra rīta nosacītajam klusumam, tikai īss mirklis pirms sākas diena un kustība.
Viens no jaunākajiem pasteļiem ir neliels Sergeja Jēgera portrets, tajā kaut kas no 19. gs. romantisma un degsmes acīs, šķipsnās krītošie mati, no portreta staro aizrautība un gandrīz dienvidniecisks temperaments, kas mazliet pat kontrastē ar iekšēji saspringtajiem pārējiem darbiem. Aizņemtības dēļ, pats darba modelis uz izstādi ieradies pirms tās atklāšanas, taču māksliniecei no viņa tiek nodota konfekšu kaste.
Lietus pa to laiku beidzies. Izstādes apmeklētāji mielojas ar sarūpēto cienastu un vīnu, vēro datorā nule kā uzņemtās atklāšanas fotogrāfijas un vienkārši jūtas labi, jaunākais izstādes apmeklētājs, viens no autores mazbērniem pa tam laikam ratiņos saldi aizmidzis. Šķiet sen kādā izstādes atklāšanā nav bijusi tāda bezgala vienkārša un ģimeniska atmosfēra.
Kultūra un māksla » Izstādes
Baņutas Ancānes izstādes atklāšana
Ingrīda Ivane, 11.05.2007. 15:15 | komentāri (1)
Galerijā „Sidegunde” atklāta retrospektīva Baņutas Ancānes izstāde „Mazliet mīlestības”, kurā aplūkojas gan iepriekšējos gados tapušās litogrāfijas, gan pēdējo gadu darbi pasteļtehnikā.
