Vāclavs Havels veselības stāvokļa dēļ diemžēl nevarēs ierasties Rīgā, lai pastāstītu par savu filmu festivāla laikā, bet tās pamatideju viņš formulējis šādi: „Es to nosauktu par indivīda traģēdiju ar komēdijas ielāsmojumiem. Ja man vajadzētu raksturot filmas žanru, es teiktu, ka tā ir pieticīga „Titānika" versija – stāsts par grimstošu kuģi. Kopā ar šo kuģi zem ūdens virsmas paslīd politiķis un viņa tuvākie līdzgaitnieki. Kad atgadījās katastrofa, cilvēki uz „Titānika" klājiem dziedāja un dejoja. Tas pats notiek arī manā filmā. „Aiziešana" – tās ir pārmaiņas. Pārmaiņas taču ir mūsu esības daļa: dzīvē kaut kas atnāk, kaut kas aiziet. Filmā tās ir viena politiskā etapa beigas un cita sākums. Pārmaiņas sagaida pastāvīgi. Cilvēki parādās, pazūd, izmainās vide un dzīvesstils. Mana luga vēsta tieši par to. Sākotnējā ideja, kura man iešāvās prātā pirms 22 gadiem, nav īpaši mainījusies. Es to tikai papildināju un bagātināju ar dažām detaļām, kuras radās līdz ar vēlākās pieredzes bagāžu. Piemēram, īpašumu un iedzīves nošķiršana – kas pieder valstij, kas uzskatāms par privātu. Es piedzīvoju šo visai drūmo procedūru Hradas pilī Prāgā, kad noliku savas prezidenta pilnvaras.
Filmā es citēju Antona Čehova lugu „Ķiršu dārzs", kurā atspoguļots muižniecības laikmeta noriets un jaunu laiku sākums Krievijā. Šai tēmai veltīti daudzi Čehova darbi. Mans stāsts arī ir par mājas zaudēšanu, bet vienlaikus arī par cilvēku, kuram, pēc šķiršanās no nozīmīga amata, zeme pazūd zem kājām. Galvenais varonis nespēj aprast ar pārmaiņām, samierināties ar zaudējumu, tādēļ pārstāj rīkoties, un visa pasaule ap viņu grūst. Viņš atbild uz notiekošo vissliktākajā veidā, kāds vien iedomājams: pieņem padotā stāvokli, kas atbilst jaunajam spēku izkārtojumam. Tāds ir vispārīgais sižets, kas neataino konkrēta cilvēka dzīvi vai aiziešanu.
Mani vienmēr valdzinājis kino. Reiz, kādā naktī pirms daudziem gadiem, es devos mājup no darba un uz ielas ieraudzīju filmas uzņemšanas grupu. Atminos, kā es apstājos un ilgi raudzījos šajā ainā, nespēdams atraut skatienu. Tas uzjundīja manī vēlēšanos kļūt par režisoru. Kino pasaule mani apbūra, bet, domājams, ka tā ir mantota īpatnība: mans vectēvs savulaik uzbūvēja vienu no Prāgas skaistākajiem kinoteātriem – „Lucerna", bet mans tēvs un tēvocis nodibināja pirmo čehu kinokompāniju „AB". Šī iemesla dēļ es jau no agras bērnības uzturējos slavenu čehu aktieru un aktrišu vidē, uzaugu sarunās par filmēšanas procesu. Var apgalvot, ka kino iesūcās manī jau tolaik, un tagad esmu izpildījis savu misiju ģimenes lietā."
Kinodarbs „Aiziešana" ir Vāclava Havela lugas iestudējuma ekranizācija. Kādas nenosauktas valsts bijušais vadītājs atrodas dilemmas priekšā: vai nu zaudēt valstij piederošo ērto villu un ne mazāk ērto dzīves veidu, vai arī publiski atbalstīt savu politisko mantinieku. Lai arī šī „ļaunā varoņa" vārds Vlastiks Kleins ir aizdomīgi līdzīgs Čehijas valsts prezidenta amata mantinieka vārdam – Vāclavs Klauss, Havels kategoriski noraida jelkādu sižeta un tā varoņu saistību ar realitāti. Šis nekādā ziņā neesot autobiogrāfisks darbs. Lomām izraudzīti daudzi populāri čehu aktieri, viņu vidū arī režisora sieva – Dagmāra Havlova.
„Aiziešana" ir absurda komēdija čehu manierē ar satīras elementiem. Ap kancleru, kurš vēl nav pieradis pie priedēkļa „eks", virpuļo klasiskās komēdijas personāži – kalpi, sekretāri, žurnālisti, pielūdzējas. Saudzīgais mājas pārvaldnieks pārskaita valsts īpašumā esošos kancelejas piederumus, žurnālisti no avīzes „Atslēgas caurums" izošņā kompromitējošas nianses ekskanclera privātajā dzīvē, meita mudina tēvu katram gadījumam parakstīt testamentu, bet bijušais politiskais un ideoloģiskais pretinieks, kurš nule kļuvis par vicekancleru, piedāvā atgriezties lielajā politikā, taču maznozīmīgā amatā – kā sava padomnieka padomniekam.
Savrupnamam un ķiršu dārzam jānonāk cita īpašnieka rokās, dārzu, protams, nocirtīs, Firsu gan jau aizmirsīs. Bet Jepihodovs salauzis biljarda nūju. Havela tēli dažkārt aizrunājas, sākot citēt te „Karali Līru", te „Ķiršu dārzu", te „8 ½", un šis kultūru apģērba-kods, aizkaitinot ar savu paredzamo obligātumu, kļūst par daļu no kopējā nebūt ne jautrā karnevāla.
Atgādinām, ka vienīgais filmas seanss notiks 17. septembrī Rīgas Kongresu namā.
