Filma „Vecmāmiņa", režisora devītais pilnmetrāžas darbs, tapusi kā Filipīnu ikdienas dienasgrāmata, dokumentāli tēlu un notikumu fiksējumi, kas filmas lentē saaužas vienotā stāstā. Īpatnējā filmēšanas maniere, palēninātie kadri un kulminācijas brīdī pārrautas ainas, kas neļauj ieslīgt melodramatiskos apcerējumos par to, kā būtu, ja būtu, ir Mendozas apzināta vēršanās pret ierasto un tradicionālo Rietumu kino. Uzsverot Dienvidaustrumāzijas reģionam raksturīgo, brīžiem izteikti gauso dzīves uztveri, Mendozas filma kļūst par lielisku reģiona spoguli, kurā spilgti saskatāma atšķirība starp straujajiem Rietumiem un ārēji savaldītajiem emociju mutuļiem Austrumu zemēs.
Eksotiskas zemes lielpilsēta, nerakstītās hierarhijas normas un sabiedrības kārtas, iekārtas, kas liek vienkopus sadzīvot augstu debesskrāpju smailēm ar būdelēm, kas cieši viena pie otras noklāj galvaspilsētas nomales. Mendozas filma ir hiperreālistisks redzējums uz Filipīnu galvaspilsētas Manilas apkārtni, vietu, kur plosās nabadzība, netīrība un neierobežota korupcija, birokrātijas žņaugi un cīņa par varu, naudu un, kas nav mazsvarīgi, ģimenes godu un paša vārda tīrību sabiedrības acīs.
Divas vecmāmiņas, divi mazdēli un viena liela pelēkās sabiedrības masa, kas ar likumiem un taisnībām lūko samierināt abas pienākuma un sirdsapziņas valgos nokļuvušās sirmgalves. Zaudējums, kura spēks nav izsverams ne izlietās asarās, ne sāpju naudās, kļūst par iemeslu konfliktam, kura atrisinājums, šķiet, ir tikai viens –samierināšanās. Filma „Vecmāmiņa" rosina līdzpārdzīvojumam, nemitīgam situācijas izvērtējumam. Noziegums, cilvēciskais trauslums un neremdināms iekšējais spēks veido ideāli sabalansētu sabiedrību, kurā tāpat kā dabā, izdzīvo tas, kurš spēj pielāgoties.
Briliante Mendoza filmas stāstu cenšas veidot pēc iespējas autentiskāku, tuvāku reālajai dzīvei un tagadnei. Bērnības ziņkārība par apkārt notiekošo un autobusos noklausītas pieaugušo sarunas kļuvušas par Mendozas iedvesmas avotu filmām, kurās cilvēka vērojums ieņem īpaši svarīgu lomu. Tikpat svarīga ir pati pilsēta, Manila, vieta, kas pilna ar maziem stāstiem, kas izkliegti viens virs otra savieno dziļākās nelaimes un lielākos priekus, ikdienas cīņu par izdzīvošanu un reliģijas rosinātu pārliecību par nemirstību.
Briliantes Mendozas tuvošanās kino pasaulei bijusi lēna, bet apzināti mērķtiecīga. No mākslinieciskā direktora televīzijā, kino un reklāmas jomā Mendoza kļuvis par vienu no izcilākajiem filipīniešu kino režisoriem, vienu no tiem autoriem, kas ar tālās Dienvidaustrumāzijas kino spējis iekarot arī pārsātināto Rietumu ekrāna mākslas pasauli. Filmas uzņemšanai veltot apbrīnojami neilgu laiku, reizēm pat tikai pāris mēnešus, Mendozas stāsti aizvien ir noteikti, precīzi un jau iepriekš līdz niansēm izstrādāti, vienlaikus labprāt atvēlot vietu pārsteigumiem un negaidītām izmaiņām šķietami perfektajos darba plānos. Līdz sīkākajām detaļām izstrādāts scenārijs un neiedomājami garas nofilmētā materiāla lentes, kas montāžas procesā – lēnā, mokošā un vien paša Mendozas pārraudzībā esošā – pārtop koncentrētā un autora iecerei atbilstošā stāstā.
Briliantes Mendozas filmu „Vecmāmiņa" skaties Starptautiskā kino festivāla „Arsenāls" Dienvidaustrumāzijas filmu programmā no 10. līdz 18. septembrim kinoteātros „Kino Citadele" un „K Suns".
„Arsenāla" abonementi ir pārdošanā!
Par jaunāko „Arsenālā" lasi www.arsenals.lv, turpat atrodama festivāla programma un filmu apraksti!
Foto: kadrs no filmas "Vecmāmiņa". Publicitātes foto
