Horhe Heljineks jau 25 gadus ir Urugvajas sinematēkas darbinieks, kam dzīve ārpus kino nepastāv – viņš eksistē filmu varoņu balsīs neliela kinoteātra seansos, radio ētera sarunās ar kino cilvēkiem un prasmīgi orientējas video arhīvu labirintos. Brīdī, kad sinematēku nākas slēgt, Horgem nākas apjaust, ka viņa dzīvē robežas starp kino un realitāti jau sen vairs nepastāv. Dzīve kā kino – ievads, iztirzājums un nobeigums, kas žanru robežās manevrē no laimīga atrisinājuma līdz retoriskam un līdz galam nepateiktam traģismam.
Horhe Heljineks jau 25 gadus ir Urugvajas sinematēkas darbinieks, kam dzīve ārpus kino nepastāv – viņš eksistē filmu varoņu balsīs neliela kinoteātra seansos, radio ētera sarunās ar kino cilvēkiem un prasmīgi orientējas video arhīvu labirintos. Brīdī, kad sinematēku nākas slēgt, Horgem nākas apjaust, ka viņa dzīvē robežas starp kino un realitāti jau sen vairs nepastāv. Dzīve kā kino – ievads, iztirzājums un nobeigums, kas žanru robežās manevrē no laimīga atrisinājuma līdz retoriskam un līdz galam nepateiktam traģismam.
Pirms pāris gadiem filma režisors Federiko Veirohs, strādājot Spānijā, iecerējis scenāriju filmai „Tūrisma nedēļa" – no sinematēkas Madridē kādam urugvajietim nāktos atgriezties Montevideo, meklējot savas saknes un kūrējot Urugvajas kino attīstības procesu. Kā ideālā seja filma galvenajam varonim jau tolaik tiek izraudzīts Urugvajas sinematēkas darbinieks un profesionāls kino kritiķis Horhe Heljineks, kas, ilgi nedomājot, piekrīt Veiroha piedāvājumam filmēties un bez maskām un segvārdiem tēlot pašam sevi. Filma top rekordīsā laikā, izvairoties no liekas birokrātijas un sponsoru medībām. Bez slaveniem aktieriem un pārsteidzošiem specefektiem Veiroha filma top kā intīms un dziļi personisks mazbudžeta projekts, kura nezūdoša vērtība ir Horhe Heljineks un pats kino.
Filma „Derīga dzīve" stāsta par cilvēka attiecībām ar kino, par atkarību no ekrānā ieslēptās realitātes, kas liek ikdienas dzīvei pārvērties par savdabīgu, formātos un milimetros neierobežotu filmas telpu. Cik bīstama ir sinefīlija – šī nepārvaramā kino griba –, un vai ir nepieciešams no tās atbrīvoties? Federiko Veirohs filmas galveno varoni pielīdzina Servantesa leģendārajam fantāziju vergam Donam Kihotam, kas šoreiz, iemests kino pasaulē, ātri vien sāk pielāgoties paša radītai lomu spēlei. Ārpus kinomānijas Veirohs pievēršas arī pavisam universāliem jautājumiem par gluži cilvēcisku spēju izrauties no ierastā un iekļauties jaunos, citkārt visai neērtos un pat šķietami bezcerīgos rāmjos. Kino rāda sasaldētu pasauli, kas mainās vien katra skatītāja līdzpārdzīvojumos un tik dažādās interpretācijās. Brīdī, kad ekrāns satumst, nākas atgriezties pavisam īstā, nemitīgi mainīgā dzīves steigā, kurā ik mirkli sevi jārada no jauna.
Melnbalti savdabīgais attēls, kas liek attālināties laikā, sāk vibrēt brīdī, kad ieskanas dziesma par pazaudētajiem zirgiem („Los caballos perdidos") – kad pazaudēti abi sapņu zirgi, nākas nostāties pašam savām kājām un, spītējot visam, doties uz priekšu.
Biogrāfiski dokumentāla, bet tomēr režisora radīta filma par dzīvi, par kino un cilvēkiem, kas šīs abas realitātes mēdz sapludināt vienā – Federiko Veiroha filma „Derīga dzīve" kino festivālā „Arsenāls" skatāma 14. septembrī plkst. 13.30 un 15. septembrī plkst. 21.30 kinoteātrī „Kino Citadele".
Starptautiskais kino festivāls „Arsenāls" jau no 10.septembra kinoteātros „Kino Citadele" un „K Suns". Biļetes meklē kinoteātru kasēs un internetā www.forumcinemas.lv. Par „Arsenāla" filmām, seansiem un īpašajiem notikumiem lasi www.arsenals.lv/arsenals
Foto: kadrs no filmas "Derīga dzīve". Publicitātes foto
