Glezniecības darbu tēli izriet no Jūsu personiskā ES, iekšējā pasaules redzējuma? Kāds tas ir - jūsu pasaules redzējums?
Bez šaubām, tēli mākslā izriet no personiskā Es, bet tas tāds mākslas zinātnieku "štamps". To pašu var teikt par "iekšējo redzējumu" - drīzāk vietā būtu runa par izpausmi, kādam apziņas dziļākos slāņos dzimušam formālas izcelsmes konfliktam.
Zirgi ir jūsu glezniecības „izteiksmes zīmes". Kas būtu "šo zīmju" tūlkojums vārdiskā nozīmē?
Zirgs kā "izteiksmes zīme" tulkojama vienotā satura-formas izpratnē, proti - tēla romantiski emocionālā ietilpība, dabiskums ir nešķirami saistīts ar kustības un silueta plastiskumu, ekspresīvu žestu, ieņemot nozīmīgu vietu mākslā un glezniecības uztverē.
Formai ir būtiska loma jūsu darbos. Kas tieši Jūs interesē, saista formā?
Ja ar "formu" saprot apjoma aprises, siluetu, uzbūvi, jā, tas man ir svarīgi - iespējams, kā kompensācija "iztrūkstošai krāsainībai".
Forma mani saista gan vizuāli baudot reālo, gan ar to (lineāri, ar plāksnēm, laukumiem) spēlējoties, gan, kā šajā gadījumā - atsakoties no ārēji izteiksmīgā un uzticoties zemapziņas diktētai de-formai.
Bet ja ar formu domājat veidu, lai ko izteiktu, tad pēdējie darbi ir, droši vien, kādā sakarā ar man apkārtesošo - kā dzīvē, tā mākslas izpausmēs (pats ttik tālu vēl neesmu aizdomājies, lai paliek skatītājam atklājams).
Kas ir jūsu iedvesmas avots?
Esmu "vizuālais" tips - iedvesmojos no paša dažādos laika posmos zīmējumos-metos fiksētām idejām, kas iegūst jaunu nozīmību, kad pienāk laiks.
Saista viss, kas lineārs, kas melns. Sarunājos ar kokiem dabā. Rosina mākslas procesi, galerijas ar izstāžu vai tēmu piedāvājumiem.
Vai pretstatiem jūsu darbos (piem., melns/balts) ir filozofiska nozīme? (Kāda?)
Pretstatu vienība ir jebkuras radošas izziņas pamatā, un tie organizējami, ievērojot savstarpējas līdzības principu. Pretstats rada izteiksmi, variējoties atšķirīgās satura vai formas struktūrās. Turpretī dominējoša līdzība, lai aŗī saista ar konsekvenci, riskē būt garlaicīga.
Kas attiecas uz melnā-baltā izteiksmi ("īstie" gleznotāji to tradicionāli pieraksta grafikai, bet dažiem tā nozīmē "krāsu-krāsa") - glezniecības vēsturē tai ir savi sekotāji, un ar filozofiju tai ir sakars, kā jebkuras citas krāsas estētiskai izpausmei. Ja vien neskaita ahromātiskumu kā īpašas nosacītības formu.
Jau sen, ne mani vienu, saista austrumu filozofiskās nostādnes, kuras izceļ būtiskā atklāsmi caur meklējumiem un šaubām - patiesās izziņas Ceļu. Idejas var rasties galvā, mūsu uztverē - radošā procesā, tās noved arī pie konkrēta rezultāta, bet tas arī vēl ir tikai ceļš - pēc mērķa, kur tiekties.
Mūsu domas un tas, kas ir mūsos iekšā, izpaužas caur žestu - ieliec tajā instrumentu vai krāsu - tā rodas Zīme, atliek šim procesam tikai uzticēties, sekot. Pienācis laiks "sev-ticības zīmei".
