Vientulība reizēm nemaz nav nelaime, tā nav bēgšana no iespējamām kļūdām, no pastāvīgas piederības un pienākuma pret kādu citu, kas neesi tu pats. Vientulība tikpat labi var būt apzināta izvēle, kurā nereti ielaužas negribēta intimitāte un draud sagraut tik rūpīgi būvēto pasauli.
Uršula Antoņaka „Arsenālā" viesojas pirmo reizi, taču jau šodien apliecinājusi, ka, ja izdosies pabeigt šobrīd vēl tikai ieskicēto
filmu par attiecībām ar publisko kailumu un cilvēku iekšējo līdzvērtību, Antoņakas filma būs „Arsenālā" arī nākamgad. Tikmēr kino skatītāju vērtējumam tiek nodotas režisores filmas „Nekā personīga" un „Kods: zils", no kurām pēdējā vakar piedzīvojusi pirmo seansu un izpelnījusies neviennozīmīgu skatītāju vērtējumu.
Antoņaka scenāriju savām filmām raksta pati un raksta vientulībā, taču režisore lūdz nevilkt paralēles starp autores privāto dzīvi un to skarbo un neapskaužamo pasauli, ko atklāj filmu galvenās varones. Tās ir sievietes, kas uzņēmušās vientulības nastu, kas nav vis sievietes žēlabas par nepiepildīto, bet gan tikpat spēcīgs visa varēšanas manifests, kāds citkārt sastopams filmās par vīriešiem – vientuļniekiem, samurajiem, klejotājiem.
Kannu kino festivāls, kurā Antoņaka piedzīvojusi filmas „Kods: zils" pirmizrādi, režisorei ir bijusi lieliska iespēja apjaust, ko īsti vēlas pasaules kino industrija. Kannas ir vieta, kur skaidri nodalīts ekrāna glamūrs no nekomercionāliem eksperimentiem, mākslas kino un arthouse piedāvājumiem. Sarkanais paklājs zem Antoņakas kājām nekad nav bijusi motivācija filmas veidošanai un piedāvāšanai pasaules kino festivāliem, un Kannas austrumu Karlovi Varu vietā režisore izvēlējusies vien tādēļ, ka tur nokļuvusī publika, kritiķi un pasaules prestižākie kino apskatnieki ir tie, kas bez aizspriedumiem un ieturētas pietātes pret autora darbu sniegs subjektīvu un tieši tāpēc tik ļoti svarīgu redzētā novērtējumu.
Uršula Antoņaka aizdomājas, kā pasaule, kas, šobrīd skatīta caur vīriešu prizmu, varētu izskatīties, ja tajā dominētu sievietes skatījums uz lietām, cilvēkiem un parādībām, kas notiek to starpā. Un ir maldīgi domāt, ka sievietes prātā mīt tikai salda romantika un nepielūdzamas alkas būt kādas piederīgam un noderīgam. Antoņaka atzīst, ka apzinās savu īpašo stāvokli kino režisoru vidū, kā režisore-sieviete viņa ir daudz brīvāka tiešām un nesamākslotām emocijām, daudz drošāka un pārliecinošāka runāt par visu, kas ir būtisks tieši viņai un nevis industrijai, festivāliem vai selekcionētiem kinokritiķiem kā mākslas vērtētājiem.
Antoņaka smejas par Kafku un ironisko dzīves garšu smeļas Billija Vaildera un Ernsta Lubiča daiļradē, un savu imigrantes statusu, ko Holandē izjūt ik uz soļa, pat tuvāko draugu vidū, režisore izmanto savas savdabības un unikalitātes apliecināšanai.
Starptautiskajā kino festivālā „Arsenāls" Uršulas Antoņakas filma „Nekā personīga" skatāma īpašajā kino programmā, ko piedāvā Flandrijas valdības un Nīderlandes Karalistes pārstāvniecības Latvijā, savukārt „Kods: zils" ir viena no tām, kas, iespējams, tieši Antoņakai liks neaizrīties ar Augusta Sukuta mundiera zelta pogu – filma iekļauta starptautiskajā konkursā. Filmas „Kods: zils" otrais seanss skatāms 17.septembrī kinoteātrī „K Suns", un „Nekā personīga" – trešdien, 14.septembrī kinoteātrī „K Suns" un festivāla noslēguma dienā, 18.septembrī „Kino Citadele".
Ar „Arsenāla" filmu programmu un senasu plānu var iepazīties festivāla mājas lapā www.arsenals.lv/arsenals, kā arī biļešu tirdzniecības vietās „Kino Citadele" un „Biļešu Servisa" kasēs.
Kino notiek „Arsenālā"!
Foto: Uršula Antoņaka. Foto (c) Didzis Grodzs
