Viens no pasākuma pieteikumiem, kas izskanējis presē, ir, ka šī ir lasītāju iespēja beidzot ieraudzīt vaigu vaigā latviešu literatūras pārstāvjus. Ja tā padomā, izklausās mazliet bīstami, labi, sanāks, cienītāji, mīļotāji un varbūt pat tie, kas kādu no grāmatām arī iegādājušies, bet var atnākt arīdzan tie, kurus izglītības virsvadītāji un virzītāji aplaimojuši ieviešot skolas programmā līdzās tradicionālo klasiķu mīlēšanai arī iedaļu „tev būs mīlēt jaunāko latviešu literatūru” un ar to piespiedu mīlēšanu jau nu ir kā ir. Bet par laimi, saīgušas sejas, kam šis pasākums būtu papildus „ķeksītis” atzīmes iegūšanai, te nemana.
Tāpat kā iepriekšējā gadā, atklāšanas pasākumam izvēlētas laikraksta „Diena” redakcijas telpas Pārdaugavā. Pavēla pievakare, taču šeit darbi turpinās. Izskatās mazliet pēc fabrikas. Galds pie galda. Datoru ekrāni mirgo. Un, kas zina, varbūt šai vakarā tepat blakus top arī pa kādai „zvaigznei”, kas rotās rītdienas numura titullapu. Nav grūti iedomāties, kāda kņada te valda dienas vidū, meklējot, noskaidrojot, informējot, papildinot, bet varbūt es kļūdos un viss notiek rāmi un sistemātiski. Nē, maz ticams.
Vakara vadītāja un laikam jau atbilstoši pasākuma norises vietai, arī žurnālista, tiesa gan, spēcīgi kariķēta, lomu uzņēmies dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Jā, jā, nākamos lasītājus piesakot un iztaujājot, pār viņa lūpām birst tie paši žurnālistu nereti izmisīgi uz vietas sagudrotie neveiklie jautājumi no sērijas – nu, ko tad lai vēl tagad tādu paprasa?
„Dienas” telpas izvēlētas vēl viena apstākļa dēļ. No maija līdz augustam literātiem, gan atzītiem, gan vēl tikai pašapzinīgiem, bija iespēja piedalīties konkursā „Stāstu tramvajs”, savukārt laikraksta pielikumā „Kultūras Diena” lasītājiem ik nedēļu bija iespēja ar labākajiem darbiem iepazīties, līdz beidzot rudenī sākās rezultātu apkopošana. Pieci konkursa finālisti, uz lauriem negulēdami, tad arī šai vakarā cēla klausītājiem priekšā savus jaunākos stāstus vai vēl topošu lielāka apjoma darbu fragmentus.
Kā pirmais, Gundars Ignats demonstrē brutālu autora varu pār sava stāsta varoni Ivaru, nu pagalam neveicas viņam, autora iegribas pildot, bet galu galā viss tomēr nav autora varā, klausītājiem ir iespēja izvēlēties stāsta nobeigumu. Klasiski – iespējamas divas versijas. Laimīgas vai nelaimīgas beigas. Izvēle tiek apstiprināta ar telefonbalsojumu (kas, ja nezināt, veicams ar paceltu telefonu rokā). Autors cenšas iekārdināt klātesošos ar pozitīvu stāsta nobeigumu, daudznozīmīgi bilstot, ka tas ir īsāks. Bet neaizmirsīsim, ka darīšana te ar latviešu lasītājiem, un viņi grib sliktas beigas, lai tās vilktos vai cik ilgi.
Kā nākamā pie mikrofona sēstas Inga Žolude, nolasot vēl nesen „Karogā” publicēto stāstu „Dzīvokļa jautājums”. Patiesi meistarīgs veidojums, kurā realitāte ar katru rindu aizvijas arvien neskaidrākās tālēs, notiek it kā atgriezenisks process, kā tad, kad paņemot rokās dzēšgumiju, skaidru zīmējumu pamazām dzēš, vispirms atsevišķas detaļas, tad viss kopumā kļūst nosacītāks un visbeidzot zīmējums (jeb šai gadījumā stāsts) atkal pārtop tikai idejā, saplūstot ar lapu.
Pēc viņas krimināldarba fragmentu jeb viena tēla monologu no šī darba lasa Gundega Repše, lai man piedod, bet monologs teju vai kā pēc labākajām seriālu tradīcijām, kurā darba varone atkal un atkal sev izklāsta savu dzīves gaitu un apstākļus, caur sevi laistu pasauli simtreiz rokās apgrozot, pinoties domās un apstākļos.
Kā nākamā Dace Rukšāne, joprojām mēģinot atsvabināties no seksa aprakstītājas slavas, un ticiet vai ne, izdodas viņai gluži labi, ir vērts un ir interesanti. Nākas secināt, ka žurnālistikas prakse literatūrai arī savā ziņā nāk par labu, jo pieradina jau iepriekš rēķināties ar lasītāju uztveres spējām, kas tomēr nevar absolūti identificēties ar autoru un viņa dvēseles dzīles vienmēr līdzi izlīkumot.
Kā pēdējā ar sava vēl topošā darba fragmentu iepazīstina Inga Ābele, kā allaž meitenīga un mazliet sabijusies. Ļoti „ābelisks” gabaliņš, tīri subjektīvi – manas simpātijas pieder tieši šai autorei, kas allaž emociju tver kaut kā viegli un dziļi vienlaikus, visa viņas radītā pasaule notiek. Tāda reāla darbības stadija, kur visi procesi noris viens caur otru, kā nesen kādā izstādē redzētā saliktā fotogrāfijā, kur tverts skats pa logu un caur logu reizē.
Turklāt pēc šī vakara, domājams, latviešu literatūrā aktualizēsies Sofiju meklēšanas un arī radīšanas akcija, pieķerot, ka divām no trim autorēm galvenajai varonei izvēlēts tieši šis vārds, savukārt trešā to iejūtīgi nomainījusi, šī paša iemesla dēļ.
Pie taustiņiem, izpildot paša komponēto mūziku, kas visu novembri skanēja Jānim Ziemeļniekam veltītajā akcijā, Juris Kulakovs, jau atkal nedziedošs, jā, solījums, ka akcija bijusi tikai izņēmums un vairāk viņa balss šo dziesmu atskaņojumā neatskanēs, diemžēl pagaidām tiek pildīts.
Noslēgumā no Daces Sparānes rokām „Stāstu tramvaja” braucēji saņem, vispirms, trīs specbalvas – Dacei Rukšānei, Ingai Žoludei un Ingai Ābelei, bet otro vietu iegūst Gundars Ignats. Kam paliek uzvarētāja gods? Gundegai Repšei. Viņa tad arī saņem galveno balvu – klēpja datoru.
Jāpiebilst, ka arī prozas lasījumi tiks vērtēti, to darīs īpaša žūrija, kuras sastāvā šogad Ieva Kolmane, Bārbala Simsone (Stroda), Dace Sparāne, Guna Kalniņa un Rimands Ceplis, viņi tad arī pasākuma noslēgumā izvēlēs šī gada labākos prozas autorus.
Prozas lasījumu pasākumi turpināsies līdz 9.decembrim, ar pasākumu programmu un dalībnieku sarakstu interesenti var iepazīties lasījumu mājaslapā www.prozaslasijumi.lv
