Necils bankas ierēdnis ierodas pie savas, viņaprāt, mirstošās krustmātes. Pamazām rodas sajūta, ka kāds kaut ko ir pārpratis, aizmirsis.
Iestudējums ir tā sauktā melnā komēdija, caur smieklīgo un absurdo tā runā par to, ka katrs cilvēks ir brīnums – nav niecīga, ērmīga vai nepareiza cilvēka, kurš nebūtu mīlestības vērts un mīlēt spējīgs. Vienkārši vajag pamosties.
Caur detektīvam līdzīgo sižeta intrigu izrāde un tās veidotāji uzdod daudzus ne mazāk intriģējošus jautājumus. Cik lielā mērā mūsu domas un iepriekš pieņemtie priekšstati rada to, ko uzskatām par realitāti? Cik lielā mērā esam savas realitātes līdzradītāji? Cik ilgi cilvēks var palikt ieslēdzies savu priekšstatu cietumā? Kā nojaukt maldīgo priekšstatu sienas? Acis redz tikai to, ko esam pieraduši redzēt, jeb kā teicis Viljams Bleiks: „Neviens nav spējīgs ieraudzīt Patiesību, neticot tai."
Vigilia (latīņu valodā) – palikšana nomodā, modrība.
Foto: skats no izrādes. Foto (c) Gints Mālderis
