Šinonas pils, XII gadsimta vidus. Neraugoties uz vēlo stundu, tajā joprojām ir gaišs. Visi saspringti kaut ko gaida. Piepeši atveras smagās ozolkoka durvis, un zibens plaiksnījumos uz sliekšņa parādās sieviete... Krāpniece un nodevēja Akvitānijas Eleonora tikai reizi gadā iznāk no cietuma un ierodas Šinonā, lai satiktu savus dēlus, tomēr šie Ziemassvētki ir īpaši: šonakt karalim jāizvēlas un jānosauc viņa troņmantnieks.
Ieskanas ķeltu orķestra senās taures un bungas, pār skatuvi izplešas zvaigžņota debess pirms ausmas, no platās karaliskās gultas tieši debesīs dodas kails un muskuļots vīrietis – „lauva". Tas ir karalis Henrijs II Plantagenets (Dmitrijs Pevcovs), kurš tur savu sievu ieslodzījumā un pavada laiku jaunās mīļotās Elisas (Alla Juganova) skavās... Tā savijas galma intriga, kas pakāpeniski izvēršas ģimenes drāmā.
Kompromitējošu atmaskojumu un apmelojumu karš, cīņa par ietekmes sfērām, īpašuma pārdale, iekšējo un ārējo ienaidnieku uzpirkšana un šantāža, slepkavības, kas tiek uzdotas par nelaimes gadījumiem, falsificētas apsūdzības, seksuāli skandāli, rafinētas noindēšanas – lūk, kas patiesībā notiek aiz piļu sienām. Mēģinājums uzvarēt naidu ar mīlestību neizbēgami beigsies ar krahu, jo no mīlestības šajā ģimenē palikušas vien blāvas atmiņas. Pat tās ir ārdošas, kā ārdošs ir it viss, kas nāk no šīm rokām un tiek izteikts ar šī mutēm.
Jau L.Goldmena lugas „Lauva ziemā" pārdēvēšana par „Akvitānijas lauveni" režisora Gļeba Panfilova versijā pārvieto tās darbības akcentus, izvirzot priekšplānā Innas Čurikovas varoni. Burvīgā Inna Čurikova, stiprā un maigā „Akvitānijas lauvene", valda uz skatuves, apmāti aizstāvot savus „bērneļus" un mokpilni baiļojoties par viņu domām un rīcību. Dzelzs sievietes Eleonoras skatienu aptumšo vienīgā kaislība, kura tiek saudzīgi izcelta no apkaltās lādītes. Kronis viņas galvā draudīgi laistās rubīnsārtā krāsā. „Mēs esam barbari, mēs esam slepkavas. Mēs izraisām karus. Mēs nēsājām tos sevī kā lipīgu slimību. Vai mēs patiesi nespējam kaut mazliet vairāk mīlēt viens otru? Mēs taču varētu izmainīt šo pasauli..."
Innas Čurikovas un Dmitrija Djuževa duets – šobrīd viens no labākajiem aktieru duetiem uz Maskavas skatuvēm. Loma, kurā sieviete valda pār pasauli, saplosījusi sevī mīlestību, kā lauvene ar nagiem saplosa savu laupījumu, šķiet radīta īpaši Innai Čurikovai. Droši vien, ka tā tas arī ir: režisora jūsmu par šo aktrisi noslēpt nav iespējams, tā atspoguļojas ikvienā ainā. Ir ļoti sarežģīti piemeklēt partneri tik spēcīgai, brīvai, mērķtiecīgai un gudrai aktrisei – šajā ziņā Dmitrija Pevcova veikums ir pelnījis visaugstāko atzinību. Henrija loma ir ārkārtīgi nozīmīga aktierim, kurš jau sen kā sasniedzis profesionālo briedumu, bet tieši Gļeba Panfilova rokās viņu piemeklē unikālas atklāsmes, kas ļauj atrisināt vissarežģītākos psiholoģiskos uzdevumus, kas var būt pa spēkam tikai izcilākajiem meistariem. Var apgalvot, ka Henrija II lomā Pevcovs ir nospēlējis savu Ričardu III, paceļot Goldmena varoni Šekspīra domas līmenī.
Dmitrija Pevcoca neatlaidīgā enerģija aizrauj un biedē. Rodas vēlēšanās pakļauties un tajā pašā laikā arī pretoties, gluži kā Eleonorai, kura vērpj pret viņu sazvērestības. Čurikovas un Pevcova duetā ir nepārprotami klātesoša īpaša emocionālā spriedze, itin kā aktieri dzirksteļodami uzlādētu viens otru, un zāle pamirst šīs mistērijas tiešā tuvumā. Tādēļ jau skatītāji galvenokārt dodas uz teātri – cerībā ieraudzīt šādu aktiermeistarību.
Uz politisko spēļu šaha dēļa uzvar tas, kurš izrādās attapīgāks, nežēlīgāks un viltīgāks. Te gan saskatāma vēl viena problēma (starp citu, ļoti mūsdienīga) – vēsturiskajā arēnā ienāk jaunā paaudze, cietsirdīga un pragmatiska, bez sentimentiem attiecībā pret saviem senčiem.
Gļebs Panfilovs ir pārdarinājis pārsteidzošo un pretrunīgo stāstu, kurā notiek par cīņu par varu un uzvaru mīlestībā. Režisors savā versijā pārvērtis vēsturisko drāmu viduslaiku balādē ar kaislībām, nolādējumiem, antīkiem skandāliem, kā arī dziedājumiem – rečitatīviem, īru dejām un oriģinālu orķestri skatuves dibenplānā, kura spēlētā viduslaiku mūzika nemanāmi ielīst lugas darbībā un kļūst par tās neatņemamu sastāvdaļu.
„Akvitānijas lauvenes" iespaidīgās dekorācijas, kostīmi un muzikālā pavadījuma risinājums lietpratīgi balsta dramatisko un daudzslāņaino sižetu par galveno vispasaules vēstures problēmu – nebeidzamo īpašumu pārdali un cīņu par varu, kā arī, protams, mīlestību. Dinamisko iestudējumu bagātina labāko „Ļenkom" aktieru spēle, tādēļ šī darba pirmizrāde Rīgā kļūs par īstenu dāvanu teātra cienītājiem. Izrāde būs skatāma no 18. līdz 20. oktobrim Dailes teātrī.