Andra Silapētere: Kas ir tavu darbu centrālie tēli un kā tie rodas?
Jānis Purcens: Pasažieris, lasītājs, liriskais varonis tas ir cilvēks. Mākonis – Neredzamā Dieva klātbūtnes redzamā zīme. (Skatīt Katoliskās Baznīcas katehismu trešo nodaļu 697 (192.lpp) un/vai Svētajos Rakstos Inc 24, 15 – 18; Inc 33, 9 – 10; Inc 40, 36-38; 1 ķēniņu 8, 10 – 12; Lk 1,35; Lk 21,27; Apd 1,9; 1 Kor 10, 1-2)
Rafaels ir garīga būtne, kas pilda Dieva gribu (skatīt www.mieramtuvu.lv). Kad cilvēks lūdzās, strādā, lasa – dzīvo. No tā arī rodas tie tēli.
A.S.: Vai izstādes nosaukumā „Pile, šļaksts un Rafaels" ir klātesošs spēles motīvs? Tas skan kā netiešs atvasinājums no visiem pazīstamā: Akmens, šķēres, papīrīts?
J.P.: Izstādes nosaukumā ir spēles moments. Nosaukums sastāv no vārdiem, tāpat kā literatūra. Nosaukums kā nosaukums – „Vinnijs Pūks un viņa draugi", „Mana ģimene un citi zvēri".
Nosaukums ir arī saspēle ar tik tikko aizsākto Hansa Georga Gadamera „Skaistā aktualitāte. Māksla kā spēle, simbols un svētki".
Pile un šļaksts (n-tajā pakāpē) vienlīdzīgs ar konfeti un salūtu, kas vienlīdzīgs ar svētkiem. Tiešas atsauces uz akmens, šķēres, papīrīts nav. Ir netieša spēle
A.S.: Kā tu izvēlies motīvu s darbiem, vai tie ir spontāni redzējumi, idejas vai tie rodas intelektuālu pārdomu rezultātā?
J.P.: Kaut kas pa vidu starp īstu, pēkšņu, patvaļīgu spontanitāti un intelektuālām pārdomām – tur, kur tie abi sadodas rociņās. Halucinācijām, nomoda sapņiem līdzīgas parādības nav fiksētas.
Austrumos tušas glezniecību, kaligrāfiju, loka šaušanu u.c. mēdzot izmantot kā garīgās prakses sastāvdaļu. Kristietībā pastāv ieteikums kā garīgās prakses sastāvdaļu, izmantot ikvienu darbu. Īsumā to noformulēja Sv. Benedikts: lūdzies un strādā.
A.S.: Tavos darbos būtiska loma ir krāsai. Vai krāsai piešķir pašvērtīgu nozīmi vai piešķir tai arī filozofisku jēgu?
J.P.: Tā parādība, ko ikdienā saucam par krāsu, rodas tādēļ, ka dažādas vielas un priekšmeti atšķirīgi atstaro gaismu. Nav gaismas – nav krāsas.
Ikviena krāsa iedarbojas uz katru, kurš ir apveltīts ar krāsu redzi. Tāpat kā visas dzirdamās skaņas iedarbojas uz dzirdīgajiem. Krāsai definatīvi piemīt pašvērtība (fiziski to pat var izmērīt).
Katra krāsa neizbēgami iedarbojas uz ikvienu, kurš to redz, neatkarīgi no tā vai krāsai definatīvi ir nozīme.
Krāsas visdažādākajos veidos savstarpēji ietekmējas, šo ietekmju rezultātā mainās arī to ietekme. Neizmērojams plašums. Kādu mazumiņu no tā cilvēkiem ir izdevies skaidrot un sistematizēt. Purcens ir tikko iesācis apjaust niecīgu kripatiņu no šī mazumiņa.
Daudzās kultūrās eksistēja iekšēja vienošanās lietot un saprast kādu krāsu vienā noteiktā veidā. Piemēram , senajā Ķīnā dzelteno krāsu drīkstēja izmantot tikai imperators – debesu dēls. Dzeltenā krāsa simboliski vai konstruktīvi konvencionālā nozīmē atainoja imperatora tiešo saistību ar debesīm.
Mūsdienu rietumnieciskajā pasaulē nepastāv visaptveroša konvencionāla sapratne par atsevišķu krāsu nozīmi un tiesībām tās pielietot.
Atsevišķās sarunās Purcens ir pieminējis tās vai citas krāsas kādreizējo konvencionāli konstruktīvo nozīmi, kā arī pieskāries dažādu krāsu atsevišķiem iedarbības veidiem. Piemēram, ja zirgu pēc skriešanās sacīkstēm ievieto stallī, kas izkrāsots gaiši zilā krāsā, tas ātrāk nomierinās, bet ja zirgu pēc sacīkstēm ievieto sarkanā krāsā izkrāsotā stallī, tas ilgi neatgūst mierīgu pulsu.
Ne vienmēr un ne ar katru krāsu var panākt tik tiešu rezultātus. Kā arī atsevišķi cilvēki krāsas neredz un uztver dažādi. Tomēr krāsas lietojot jāmēģina arī domāt.
