Tauta laikam mums ir palikusi bagātāka, jo biļetes uz vienas dienas “Skaņu meža” pasākumu nebūt nav lētas – veseli 8. Ls, bet iespējams arī, ka „Skaņu mežs” attiecīgajās aprindās ir kļuvis par kulta pasākumu. Daži, kuri, klīstot apkārt izskatījās pēc citas dimensijas pārstāvjiem, apliecināja savu lielo interesi un ir pat jābrīnās, kādā sakarā šie dīvaiņi šeit nokļuvuši. Bet laikam, ka tādu cilvēku, kā mūsu kultūras ministres Demakovas un citu „vareno” priekšzīme, sakustina Latviju. Nez vai tik ļoti nepieradinātā māksla, kura tiek pārstāvēta „Skaņu mežā”, spētu vēl kur izpausties. Ar „Skaņu mežu” ir tā, vai nu tu mīli to, kop un stādi jaunus kociņus, pie reizes arī nocērtot pa kādam krūmam, vai arī nu tu ņem un nocērt to visu. Ik gadu apmeklējot šo pasākumu, man ir bijušas abas šīs vajājošās idejas.
Beidzot sākās video. Tiek demonstrēti avangarda kino darbi. Pionieru darbi. Valtera Rutmana Opus filmas. Milzīgais šarms ir tajā, ka mums tiek dota iespēja baudīt gandrīz oriģinālu, jo filmas tiek demonstrētas uz vecā tipa projektora, bez sasodītajām ciparu tehnoloģijām. 16. mm filmas!! Var teikt, ka mēs ielūkojamies vēsturē un katra šī lenta ir kopija no oriģināla, aha?!! Valters Rutmans ir avangardists un novators, viņa filma tapusi 1923. gadā.
Vikings Egelings, viens no pirmajiem zviedru avangard kino pamatlicējiem, iekļāvies 20. gados Cīrihes Dadaistu kustībā( īss paskaidrojums, nezinātājiem. Dadaisms – modernistisks novirziens Rietumeiropas literatūrā un mākslā; radās 1916. gadā kā protests pret 1.pasaules karu un pilsonisko mākslu. Dadaisti radīja tīši anti – estētiskus tēlus, tā paužot savus politiskos uzskatus un noraidot oficiāli atzītās mākslas tēlainību un tradīcijas.) Bet nav tik traki, jo arī viņi galu galā nokļuva pie savas estētikas meklējumiem. Māksla nemēdz būt bez savas estētikas.
Protams, tas jau man bija kā medus maize, tika demonstrētas Hansa Rihtera īsfilmas. Hans Rihters bija Dadas sekotājs un gribot negribot viņš ietekmēja nākamo stilu - Sirreālismu. Maz ticams, vai Bunjuēls un Fritz Lange bez viņa ietekmes būtu tādi kādi ir.
Frica Langes mēmās filmas Ritms 21, Ritms 23 un Filmas Studija ir visa modernā video mākslas pamatā. Gribat, negribat, bet ir jāatzīst, ka dažās jomās Lange vēl jo projām nav pārspēts. Skatoties absurdās situācijas un to virknējumu, dzīvu modeļu savienošana ar industriālām tehnikas ainām, rotējošiem zobratiem, vārpstiem un presēm, veido neparastu rezultātu. Es pat teiktu, ka Lange, savā tehnikas slavinājumā, ir ietekmējis arī futuristus. Lai gan Dada un futūrisms ir idejiski tik atšķirīgi. Dada - protests pret karu, futūrisms – kara slavinājums. Lange ir visiem meistariem meistars. Jūs varat iedomāties kādu video mākslinieku, kurš nestrādātu ar datoru. Nē, nu, protams, tas ir nevajadzīgi un būtu arī tendenciozi, bet to pašu, ko mūsu Vj izdara uz datora, to Lange griežot kadriņu, pēc kadriņa izdarīja ar savām veiklajām rociņām. Tādēļ, ir laktiņas, kuras vairs nepārlēksi.
Vēl ir izceļama Harija E. Šmita divdesmit minūtīgais seriāls, nebaidos tā teikt. Agrīnās abstrakcijas # 1-5,7,10 ASV, 1939/56. Septiņas filmas, kuras veido kopīgu augošu attīstību. Sākot no ģeometrijas, paša pamata, līdz izteiktai ritmikai. Fonā skan arābu vēderdejotāju ritmi, dažbrīd gribās pat vienu dāmu, kas zem ģeometrijas dejotu, bet visam savs laiks. Arī tas jau uz beigām parādās. Nobeigums, kurā ir samiksēta pamatīga reliģiskā, misticiskā un ezotēriskā bagāža ir jau kaut kas. Kadri ir tik ļoti pārdomāt... Nedaudz kolāžiskais izpildījums atgādina Montija Paitona Lidojošo cirku. Ja esat pazīstami ar šo farsa komēdiju seriālu, tad saprotiet par ko runāju. Ļoti spēcīgi simboli. Autors ir studējis alķīmiju?!! Lai gan, ko es teiktu, pēc Freida, autors ir spēlējis uz simboliem un arhetipiem, tādēļ arī šis darbs ir iedarbīgs. Viss, kurā ir iekļauti cilvēcei kopīgie arhetipi, iegūst mūžību. Modernās mākslas problēma ir tajā, ka tā nodarbojās ar virspusējām emocijām, protests ir kaut kā noliegšana un nekas vairāk. Ja modernā māksla raktu nedaudz dziļāk, tā iegūtu mūžību. Nevienam neinteresē individuālas problēmas, globālismā ir spēks.
Nu ir īsa pauzīte, es aizveru acis un baudu notrūkušās 16 mm lentas klikšķēšanu ap lentas rulli. Tiek paziņots, ka pirms latvju īsfilmām notiks performance.
Šī performance ir tapusi „Mūzikas un video darbnīcas” ietvaros, kurā četras dienas kopā strādāja jaunie mākslinieki. Šīs performances vadija tims Eksila un Roberts Mak Nikolas. No mūsu puses piedalijās : Artūrs Arnis, Laura Elcere, Jēkabs Voļatovskis, Krišjānis Rijnieks, Epp Kubu, Kārlis Stiģis, Gatis Stauga, Arnis Vītoliņš, Mikus Trautmanis, Māris Butlers. Ir uzstellēta tiešām iespaidīga instalācija, ar savienotām trubām un vismaz četriem videoprojektoru ekrāniem. Pirms performances sākuma apkārt skraida „vāveres”, viena ar bisi otra ar slotu. Beidzot viss iet vaļā, šis ir īstens hepenings, visi kaut ko dara, bet tomēr tas viss ir iestudēts. Uz ekrāna tiek laisti video, kuri savienojās ar ēnām, kuras krīt no instalācijām. Te ir daž dažādi tehniski brīnumi, kuri visādi kustās. Skaņas celiņš ir tiešam interesants un profesionāls. Šis viss manī atsauc līdzības ar viduslaiku ceļojošajiem teātriem. Tie apstājās pilsētu tirgu plačos un mākslinieki apvienojot cirka, leļļu teātra un aktierspēles iespējas uzveda īsas, bet bezgala virspusējas ludziņas, kurām nevajadzēja apgrūtināt atnākušos ar dziļu domāšanu. Toreiz tas bija Bībeles mistēriju īss izklāsts, kurā it kā bija arī„baigā dziļā doma”, bet lai aizķertu masas tam visam vajadzēja būt vulgāram, tā pat ir arī tagad.
Beidzot ir pienācis brīdis arī latvju video. Atceramies, ka šeit ir notikusi arī atlase un ir pārstāvēti tikai labākie darbi. Nosaukumi ir diezgan mīļī, bet nekad neskati vīru pēc cepures.
Pirmā īsfilma „The sweet hereafter” ir veltīta Černobiļai. Traģisku kadru virknējums. Iznīcība, cilvēku dzīvības nevērtība. Sirdi plosoši kadri ar laimīgiem bērniem, kuri tiek lādēti autobusos uz izvešanu no pilsētas. Tikai diemžēl viņi jau ir neglābjami inficēti, bet toreiz vēl to nezināja, tāpēc smaidīja. Atcerēsimies, ka krievu valdība novēloti sāka glābšanas darbus. Jā, rekviēms modernajai attīstībai, bet ja mēs tā pajokosim, tad sasaucās ar performanci. Performancē arī bija tāds diez gan Černobiļisks mežs, ar trakām vāverēm un toksiski zāļām gaismiņām, kur nu vēl trakais kaķis, kurš izdeva neartikulētas skaņas.
Otrā filmiņa „Iespēja mīlēt”, ir autora versija par invalīda iespēju mīlēt, bet - nu jā, ja autoram „iespēja mīlēt” un mīlestība asociējas ar pašapmierināšanos, pie tam orāli, tad viņam jāmeklē speciālista palīdzība.
Trešā filmiņa „ Sieviete gurķis”,nosaukums izaicinošs. Nu ko, ienāk virtuvē misters “Rokas” un parāda no gurķa izgriestu Vilendorfas Venēru. Tad atpakaļgaitā aplīmē to ar mizām un visu pārējo. Jā, ja neandertālieši būtu sievietes griezuši no gurķiem, mēs drošvien nevarētu spriest par viņu lietišķo mākslu.
Ceturtā filmiņa,” Mājsaimnieces Noise”,hm, nu mājsaimnieciski elementi, putas, krāns, kulīte.
„Rīga – Maskava – Tokija”, tīkamākais no redzētajiem video. Vismaz cilvēks ar humorizjutu. Autors, pabaisā arodskolas klasē, dzīvajā spēlē mūziku, pats arī dejo ritma pavadībā, tad situācijā tiek iesaistīts citplanētietis, kurš lido virs Tokijas, Rīgas un Maskavas, Raimonda mūzikas pavadībā „... māt atkal logā zvaigznes kvēlo, ak māt ...”, tad šis pats citplanētietis mēģina nozagt ģeniālā dj pulti, ir kautiņš un šis zaglis tiek padzīts. Hm, pārliecinoši. Normunds Griestiņš ir ar humorizjutu. Mūzika – The Pussykillers.
Vēl ir vērts pieminēt „Svētdiena” autore Ieva Jerohina, skaņa – Stilupsteypa. Vai nu autore neapzināti vai apzināti spēlē uz bērna arhetipu, bet smaidu viņa izvilina. Bērnelis mierīgā, idilliskā rītā baro bubīšus – baložus, biedē tos, ķer vēja aizpūstu maisiņu,sapinās tajā savā neveiklībā un ir bezgla mīļš pēc visiem „sieviešu gurķiem” un „mājsaimniecēm” un citiem ārprātiem. Piedodiet, ja varat, varbūt vakar es biju romantiski noskaņots. Nekas ģeniāls te nav, autore bija īstajā vietā un laikā, noķēra brīnišķīgus kadrus. Paldies viņai.
Un tad vēl ir pāris, atvainojiet, ka nepieminu, bet interesenti ar atlikušajiem video autoriem var iepazīties www. skanumezs.lv. Mani viņi nepaķēra.
Bet nu, jūs jautāsiet, kurš saņems balvu no easygeta.lv kā labākais? Domājiet neviens? Ne kā!
Bija vēl viens darbs, kurš nebija nedz sarakstos, nedz plānos, bet tika iesniegts pēdējā brīdī. Un šis darbs ir „ B -83-9” - autors ir Mikus Trautmanis, scenārijs Maksims Keiduns. Mūzika – Altera Veritas.
Jā, darbs, kas lika padomāt. Kā jau man paskaidroja „Skaņu meža” organizatori, tad šis darbs neatbilst mūzikas video formātam, tādēļ vērtējams savādāk. Šoreiz es iebilstu, jo patiesībā lielākā daļa darbu bija dziļi konceptuāli un mūzika bija otršķirīga. Ja runā par emocijām, tad šis darbs bija kā auksta ūdens šalte. Stereotipiskā situācija. Pilnīgi politnekorekti. Tēma par, kuru labāk nerunāt. Latvieša un krieva konflikts. Suns ar kaķi. Cilvēki ar divām dažādām pārliecībām. Pilnīgi atšķirīgi, bet abiem vienojošais, naids vienam pret otru un nesapratne. Divi radikāļi, meitene, kura ir „nacbole” un latvju puisis ”skinheds”. Sterotipiskie, klišejiskie citāti. „ Runā latviski, okupante!!”, ”Ņedabitij fašist!!” u.t.t. Konflikts aiziet līdz atrisinājumam. Puisis noš...(pagaidām pēc režisora vēlmes gala rezultātu nevaram atklāt)... Spēcīgi, un darbs ir tapis pirms Igaunijas problēmas, jā ļoti aktuāls šķērsgriezums ar saasinātu skatījumu. Es zinu, ka daudziem ir grūti paskatīties realitātē, labāk slēpties sapņos un nesaprotamos līniju virknējumos, bet man šķiet, ka tagad labākais protests ir runāt atklāti par visu.
Mikus Trautmanis, tad arī bija easyget.lv simpātija un balvā saņēma moduļu mēbeļu ražotāja Accenta dāvāto 200 latus vērto čeku, kuru mākslinieks varēs izmantot jaunas virtuves iekārtošanai. Paldies autoram par drosmi un radošo garu. Tā tik turpināt!
