Izstādē eksponēti galvenokārt ekspedīcijās Nīcā un Rucavā iegūtie priekšmeti un tie atspoguļo galvenās ekspedīciju darba tēmas: Dienvidkurzemes sieviešu tautas tērpa vēsture; ģimenes godu tradīcijas; bērnu audzināšana un bērnības pasaule; Rucavas podniecību vēsture; tautas celtniecības tradīcijas.
Ekspedīcija – seno priekšmetu pasaules atdzīvināšana ar atmiņas pieskārienu. Atmiņā iesieti mezgli un atmiņā atraisīti mezgli. Pagātnes asnu diedzēšana.
1981. gada rudens. Ekspedīcija Nīcā, Otaņķu pusē. Diena Cērpu mājās pie Ilzes Silts – Ruikas, toreiz 89 gadus vecas nīcenieces, kura ilgus gadus bija vākusi tautastērpa elementus. Ne tikai tos rūpīgi kopjot un glabājot, bet arī prasmīgi un ar īsti nīceniecisku pašapziņu valkājot. Ar īpašnieces atļauju izņemot no skapja četrus čemodānus un to vienu pēc otra atverot, kā mēdz teikt, aizrāvās elpa. Tur nebija viens vai divi tērpu komplekti.
I. Silts – Ruikas vākumā pavisam bija 141 priekšmets, sākot no krekliem un brunčiem, beidzot ar sietavām, kurpēm un dzintara kniepķeniem. Kā bija, kā nebija, bet viss tas tika dāvāts Liepājas muzejam. Neprasot nekādu atlīdzību. Tikai ar vienu noteikumu. Lai katram priekšmetam būtu, piešūts vai uzrakstīts, „Ilzes Silts – Ruikas kolekcija". Tas ir izpildīts. Muzejs ieguva pilnīgu Nīcas 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma sieviešu tautastērpu kolekciju, bet pati dāvinātāja – atmiņas par sevi un pieminēšanu visās nākamajās muzejnieku paaudzēs. Izstādē kolekcija apskatāma attēlu slīdraidē.
Rucavā muzeja darbinieki strādāja trīs gadus: 1986.,1987. un 1988. Tās bija vasaras nogales nedēļas, kad ar velosipēdiem ik dienu un muzeja autobusu, kad bija nepieciešama lielāka mobilitāte, tika apmeklētas 72 mājas, runāts ar 105 rucavniekiem, muzeja krājumu kopumā papildinot ar vairāk nekā tūkstoti eksponātiem. Neliela daļa, ņemot vērā eksponēšanas iespējas, apskatāma ekspresizstāde.
Līdztekus etnogrāfiskajiem priekšmetiem skatītāju eksponētas arī divas gleznas, kuru autori savulaik iedvesmu smēlušies Dienvidkurzemes senatnē. Tā ir Kārļa Šaumaņa (1905 - 1971) „Vakarēšana Nīcā" un Artura Baumaņa (1892 – 1975) „No dievkalpojuma Rucavā". Ja K. Šaumanim nīcenieču brunči kvēlojošās krāsās iegleznoti ne vienā vien viņa gleznā, tad A. Baumaņa daiļradei šī tēma ir mazāk raksturīga.
Kad 1924. gadā durvis vēra Liepājas muzejs, Liepājas latviešu mākslas veicināšanas biedrības izveidotajā ekspozīcijā atradās arī šī A. Baumaņa glezna, kura pašu mākslinieku it kā neesot apmierinājusi un viņš tai vēlāk esot pārgleznojis citu gleznu – jūras ainavu. 1993. gadā atklājās, ka glezna „No dievkalpojuma Rucavā" saglabājusies, tikai gleznas audekls pārvilkt otrādi, sagatavojot to gleznošanai. Ilgus gadus tā bija ilggadējās angļu valodas skolotājas I. Beloragas īpašums. Pateicoties viņai tuvu cilvēku – G. Oses un T. Strašinskas – atsaucībai tā atkal nonāca savā pirmajā mājvietā – Liepājas muzejā.