Pati māksliniece šajā izstādē redzamos darbus grupē trīs tematiskās daļās:
„Pilsēta naktī:
Pilsēta naktī – cilvēku radīta vide, kas palēnām grimst tumsā. Bet nepazūd. Pilsēta spītīgi pretojas dabas radītajam ritmam. Liekas, tieši naktī tā mostas. Dienā ēkas smagnēji sagulušas dus viena otrai līdzās, veidojot ielu labirintus. Tuvojoties naktij, pilsēta kļūst aizvien spožāka, aizvien krāsaināka un spilgtāka. Nakts gaismas izrotā pilsētu gan sistemātiski sakārtotās logu rindās, gan svētku dienās, veidojot gaismu alejas. Un visam pāri klājas zvaigžņotas vai arī mākoņainas debesis – atgādinājums, ka daba ir tepat līdzās.
Mežs:
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka nav lieliskāka, vienkāršāka un pieejamāka iedvesmas avota par dabu – tur var atrast visu... Manas ainavas ir kā senu ceļojumu atmiņas, kas nejauši atgriezušās. Tajās katrs pakalns ir simbols, upes ūdens dzidrs, zvaigznes spožas un krāsainas spīd arī pusdienas laikā. Zemi var klāt spīdīgs sniegs, bet koki vēlas citu gadalaiku un paši sevi izrotā ar sārtām, caurspīdīgām lapām.
Visas lietas dabā ir pakārtotas viena otrai un, sekojot noteiktam ritmam, proporcijas veidojas harmoniskas un sabalansētas. Gleznojot dabu, es nekopēju, bet atlasu man noderīgo un saistošo, būvējot ainavu slāni pa slānim. Pakārtoju lietas savai gribai, savienojot krāsas slāņus ar smalkiem iekšējo sajūtu tīmekļiem, radu neizstāstītu un nepiedzīvotu jaunu realitāti – un neviens nevar iebilst, jo tā taču ir redzama manās gleznās.
Pusdievi:
Gleznoju cilvēkus kā tēlus – manis izdomātus pusdievus – personifikācijas lietām un dabas parādībām, kas man liekas saistošas. Tie ir kā atmiņas un iedomāti notikumi par to, kas ir bijis, bet bijis, varbūt, tikai pa jokam. Es cenšos uz lietām paskatīties citādāk. Gleznā "Lietus nāk" esmu attēlojusi tumšu sudraba mākoni un zem tā pašu lietu, nevis kā pilienu rakstu, bet gan kā cilvēka tēlu, kas nes mākoni uz savas muguras. Tas ir lietus, kas patiešām "nāk"! Šīs gleznas ir kā bērnības atmiņas. Tās var izbaudīt, neatcerēties, izstāstīt un katru reizi stāsts būs savādāks. Audekls pārvēršas spēļu laukumā, un brīžiem es vairs nesaprotu, vai veidoju šo izdomu pasauli pati, vai arī esmu tikai tās skatītāja."
Kristīni Kvitku jau no bērnības ir valdzinājusi māksla un ar ģimenes atbalstu viņa savu mākslas ceļu uzsāka zīmēšanas pulciņos un turpināja Rīgas Centra rajona Daiļamatniecības pamatskolā, tad Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (diplomdarbs „Melanholija", vad. Aija Jurjāne) un kā pašsaprotams turpinājums sekoja Latvijas Mākslas akadēmija, kur K. Kvitka iesaistījās Erasmus apmaiņas programmā un mācījās Lečes Mākslas akadēmijā, Itālijā, (bakalaura darbs „Negramaro", vad. Uno Daņiļevskis), bet 2010. gadā pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru („Murales", vad. Aleksejs Naumovs).
Kristīne Kvitka ir viena no talantīgākajām Latvijas jaunajām gleznotājām, radoša, ražīga un mainīga gan krāsās, gan tehnikās, tāpēc vienmēr interesanta un jaunatklājama.
Plašāka informācija pieejama: www.antonia.lv